Lai gan tie ir līdzīgi, starp zvērestu apliecinātu apliecinājumu un deklarāciju pastāv atšķirības. Ja apliecināta liecība ir rakstisks faktu paziņojums, kurā ir aprakstīti notikumi, cik devējam ir zināms, deklarācija ir prasītāja rakstisks paskaidrojums par darbībām, ko viņš veic pret atbildētāju. Tiesā tiek pienācīgi izskatīts gan zvērests, gan deklarācija, un tos var izmantot, lai aizstātu liecību, kas citādi tiktu sniegta personīgi. Gan ar zvērestu apliecinātas liecības, gan deklarācijas gadījumā personai, kas sniedz liecību, ar zvērestu jāzvēr, ka liecība ir patiesa.
Pirms var parakstīt zvērestu, ir jāzvēr, ka paziņojums ir patiess. Tāpat dokumentam jābūt notariāli apliecinātam pie notāra vai tiesas darbinieka, kuram ir tiesības dot zvērestu. Persona, kas sniedz zvērestu, tiek saukta par affiant. Zvērinātas liecības tiek izsniegtas brīvprātīgi un bez pārbaudēm.
Lai gan zvērestu apliecināts apliecinājums tiek pieņemts kā pierādījums tiesā, tas nevar būt pretrunā nevienai liecībai, ko amatpersona sniegusi iepriekšējā liecībā. Ja ar zvērestu apliecinātā liecība apstrīd partnera iepriekšējo liecību, tā tiek pilnībā izmesta. Zvērestu apliecināts apliecinājums ir uzrakstīts mazāk formālajā pirmajā personā, taču ir vēlamais formāts, kas sastāv no galvenes, numurētām rindkopām un kājenes, kurā ir norādīts partnera paraksts. Kopš zvēresta došanas tiek piemēroti nepatiesas liecības noteikumi. Jebkura vecuma persona var sniegt zvērestu, ja vien ir pietiekami kompetenta, lai saprastu zvēresta saistošo raksturu un atšķirtu patiesību no meliem.
Tāpat kā ar zvērestu apliecināta liecība, nepatiesa deklarācija var izraisīt apsūdzības par nepatiesas liecības sniegšanu, jo dokuments tiek zvērināts kā patiess. Tomēr viena atšķirība starp apliecinājumu ar zvērestu un deklarāciju ir tā, ka deklarācijai nav jābūt notariāli apliecinātai. Šī iemesla dēļ zvērestu apliecināto apliecinājumu vietā dažreiz tiek izmantotas deklarācijas, parasti tad, ja mērķis ir panākt tiesas nolēmumu par prasību. Deklarācijas ir nepieciešamas, jo pusēm parasti netiek dota iespēja mutiski liecināt par lietas faktiem, pirms tiesnesis pieņem lēmumu par ierosinājumu. Tie parasti ir visefektīvākie, ja tos papildina citu personu deklarācijas.
Administratīvajās tiesībās civiltiesiskās apliecības un deklarācijas ir noderīgas apstākļos, kad persona nevar ierasties tiesā tādu problēmu dēļ kā veselības vai uzturēšanās ārpus jurisdikcijas. Tie palīdz paātrināt tiesu sistēmas darbību, ja pretējā gadījumā notiktu kavēšanās. Taču krimināltiesībās to izmantošana ir ierobežota, jo apsūdzētajiem ir tiesības konfrontēt lieciniekus, kas liecina pret viņiem. Šādos gadījumos apliecinājums tiek uzskatīts par trauslu pierādījumu. Bieži vien krimināltiesas atzīst tikai liecības par pieņemamām kā liecinieka liecību apsūdzēšanas metodi. Tie nekad netiek uzskatīti par pārliecinošiem pierādījumiem.