Kas ir bumbu patversme?

Bumbu patvertne ir vieta, kur cilvēki var patverties sprādziena laikā. Lielākajā daļā Eiropas ir daudz bumbu patvertņu, kas aizsākās Otrā pasaules kara vai aukstā kara laikā. Līdz ar aukstā kara beigām daudzi no tiem ir noplicināti. Daži no lielākajiem bija Londonas metro segmenti, kas tika pārveidoti par milzīgām uzlidojuma patversmēm, kurās varēja izmitināt 170,000 XNUMX vai vairāk cilvēku. Lai tiktu galā ar slimību izaicinājumu, tika uzstādītas ķīmiskās tualetes, un daudzās patversmēs bija pieejami pastiprināti aizsprosti, lai pasargātu tās no applūšanas, ja sprādziens sprāgst upes krastmalās bumbas bojājumu dēļ.

Lai gan Otrā pasaules kara laikā vēsturiskajai bumbu patvertnei bija galvenā loma, kopš 1950. gadiem ir izveidots daudz vairāk bumbu patvertņu, lai tiktu galā ar kodolkara risku. Šīs īpašās patversmes parasti ir nokrišņu patversmes, kā arī bumbu patversmes, kas spēj aizsargāt iemītniekus no radioaktīvām daļiņām, kas nolaistos no debesīm atombumbu sprādziena gadījumā. Pretēji izplatītajam uzskatam, gaisa filtrēšana šādā bumbu patvertnē nebūtu nepieciešama, jo radioaktīvākās daļiņas būtu pārāk lielas, lai tās varētu suspendēt gaisā. Jebkurā gadījumā lielu risku dzīvībai un ķermenim, visticamāk, rada slikta ventilācija vai piesārņota pārtika un ūdens, nevis piesārņots gaiss.

Vairākas valstis visā pasaulē, īpaši Eiropā, ir izvirzījušas savu politiku katrai kopienai izveidot bumbu patvertni. Līdere ir Šveice, kurā ir visaugstākā pajumtes un cilvēku attiecība starp visām nācijām, kas ir pietiekama, lai pēc kodolkara nodrošinātu patvērumu visiem tās iedzīvotājiem līdz diviem gadiem. Somijā katrai konstrukcijai, kas ir lielāka par 600 m2, ir jābūt bumbu patvertnei, bet Zviedrijā katrai konstrukcijai, kas ir lielāka par 1000 m2. Jebkuras nokrišņu patversmes būtiska iezīme ir pietiekams ekranējums, lai aizsargātu tās iemītniekus no starojuma, ko rada jebkādas “karstas” nokrišņu daļiņas uz zemes.

Pastāv vairāki mīti par bumbu un nokrišņu patversmēm, kas kodolkara laikā radītu lielāku risku sabiedrībai. Pirmais ir tas, ka tikai dārga, betona, speciāli būvēta patversme var aizsargāt ģimeni kodolkara laikā. Tā nav patiesība — pat ar rokām izrakta tranšeja pagalmā var nodrošināt pienācīgu aizsardzību pret nokrišņiem, ja vien to klāj trīs pēdas netīrumi un tai ir ieejas deviņdesmit grādu leņķī pret galveno tranšeju. Gamma stari no nokrišņiem pārvietojas tikai taisnās līnijās, tāpēc, kamēr iemītnieki ir pietiekami pasargāti no svaigiem nokrišņiem, viņiem vajadzētu izdzīvot. Vēl viens mīts ir tāds, ka nokrišņu starojuma izkliedēšanai būtu vajadzīgi gadi vai gadsimti. Patiesībā vairumā gadījumu pietiktu ar pāris nedēļām un tikai sliktākajos gadījumos ar pāris mēnešiem.