Kas ir ebreju valoda?

Ebreju valoda ir afroāzijas dzimtas semītu valoda. Kādreiz tas bija kānaāniešu valodas dialekts, bet citi dialekti ir izmiruši. Šajā valodā runāja senos laikos līdz mūsu ēras 4. gadsimta mijai, kad to sāka aizstāt ar aramiešu valodu, taču tā saglabājās kā literāra valoda, galvenokārt pateicoties ebreju Bībelei, ko izmantoja ebreju ticība. Mūsdienās Izraēlā un citās ebreju kopienās tā atkal ir runāta valoda, un tā lepojas ar aptuveni 15 miljoniem runātāju visā pasaulē.

Šai valodai ir daudz dažādu dialektu, un dažādas versijas, kuras runāja senajā Palestīnā no 10. gadsimta pirms mūsu ēras līdz 4. gadsimtam pēc mūsu ēras, tiek sauktas par klasisko ebreju valodu. To sīkāk iedala agrākajā Bībeles ebreju valodā, kurā runāja līdz mūsu ēras 1. gadsimtam, un vēlākajā mišnaikā, kas pastāvēja mūsu ēras 1.–4. gadsimtā. Amoraju valoda bija stingri literāra valoda, kas pastāvēja līdzās mišnai, un abas formas, ko kopīgi sauc par rabīnu ebreju valodu, tika izmantotas Talmudā — ebreju likumu un kultūras rabīnu komentāros, kas rakstīti no 3. līdz 5. gadsimtam pēc mūsu ēras. Viduslaikos bija daudz reģionālo dialektu, no kuriem svarīgākais, tibīrijas vai vai masorētiskais, dažreiz tiek saukts par Bībeles ebreju, jo to izmanto Bībeles izrunāšanai. Tomēr šī forma ir jānošķir no patiesās Bībeles formas, par kuru runāja Bībeles laikā un par kuru izrunu nav.

Pirms ebreju valoda atkal parādījās kā runātā valoda, tā tika izmantota ebreju reliģiskajās praksēs visā pasaulē, un liturģiskie izrunas stili atšķiras atkarībā no reģiona. Aškenazu ebreju valoda ir Centrāleiropas un Austrumeiropas dialekts, un to joprojām izmanto aškenazu reliģiskajā izpētē un dievkalpojumos visā pasaulē. Sefardu ebreju valoda, Izraēlas dzimtās valodas runātāju lietotās valodas pamats, radās Ibērijas pussalā un bijušajā Osmaņu impērijā. Mizrahi jeb austrumu ebreju valoda ietver vairākus Tuvo Austrumu dialektus.

Tās kā laicīgās valodas atdzimšana sākās 19. gadsimta vidū, kad ebreju rakstnieki to sāka lietot romānos un dzejā. Eliezers Ben-Jehuda, Palestīnas iedzīvotājs ap 20. gadsimta miju, izstrādāja ebreju standarta valodu, ko šodien runā Izraēlā. Viņam bija arī liela nozīme skolu un mācību grāmatu izstrādē, lai popularizētu runāto valodu, un pēc liela pārsvarā Krievijas ebreju pieplūduma uz Palestīnu no 1904. līdz 1914. gadam kustība uz runāto valodu pacēlās. Lielbritānijas Palestīnas mandāts to noteica kā oficiālu valodu 1922. gadā.

Ebreju valoda bija noderīga Palestīnas ebrejiem, jo ​​viņi nāca no dažādām pasaules daļām un viņiem nebija kopīgas valodas. Arī Ebreju valodas akadēmija tika dibināta ap 20.gadsimta miju un turpina regulēt valodu. Mūsdienās papildus iepriekš aplūkotajiem liturģiskajiem dialektiem ir divi sarunvalodas dialekti. Tās ir standarta un austrumu valodas, un tās galvenokārt atšķiras ar fonoloģiju vai izrunu.