Katras šūnas kodolā šī organisma DNS ir atrodama kā hromosomas. Atkarībā no organisma veida dažādu hromosomu skaits atšķirsies, bet hromosomu struktūra ne. Katra hromosoma sastāv no divām identiskām DNS virknēm, ko sauc par hromatīdiem.
Lielāko daļu laika hromosomas parādās kā ļoti garas, plānas DNS pavedieni, ko sauc par hromatīnu. Kad šūna nedalās, tā replikē savu DNS tā, ka katra hromosoma sastāv no diviem māsas hromatīdiem, kas atrodas blakus. Lai gan šķiet, ka tie ir paralēli viens otram, ir sadaļa, kurā katra hromatīda ir savienota ar otru, ko sauc par centromēru.
Hromatīdiem ir svarīga loma šūnu dalīšanās laikā gan mitozes, gan meiozes laikā. Mitoze ir DNS un kodola dublēšanās, lai iegūtu divus kodolus, kā rezultātā no vienas vecāka šūnas tiek ražotas divas ģenētiski identiskas meitas šūnas. Mitozi izmanto šūnu augšanai, atjaunošanai un nomaiņai. Mejoze notiek tikai reproduktīvajās šūnās, lai ražotu dzimumšūnas vai gametas, kurām ir puse no DNS daudzuma kā sākotnējā šūnā.
Sākotnējā mitozes stadijā hromosomas kondensējas vai kļūst īsākas un biezākas. Šajā laikā katru hromatīdu pāri var redzēt, kad kodols ir iekrāsots. Hromosomas sarindojas pāri šūnas “ekvatoram”, un hromatīdi tiek atdalīti. Katrs hromatīds tiek izvilkts uz šūnas pretējiem galiem jeb poliem, lai ap tiem varētu veidoties jauna kodola membrāna un tad šūna varētu dalīties.
Kad šūna ir beigusi dalīties, mitoze ir pabeigta. Šobrīd hromatīdi tagad ir jaunā kodola hromosomas, kurā tie apdzīvo. Pirms šūnu dalīšanās atkal notiek, tās atkārtojas, lai nodrošinātu, ka katrai hromosomai ir divas identiskas kopijas.
Mejozes laikā notiek līdzīgs process. Galvenā atšķirība starp abiem ir tā, ka mejozi veido divi mitotiski dalījumi. Pirmās dalīšanas laikā hromosomu pāri sarindojas gar ekvatoru un atdalās. Iegūtajās šūnās tagad ir tikai uz pusi mazāk DNS, jo tām ir tikai viena katras hromosomas kopija. Visas hromosomas joprojām ir pilnībā neskartas un sastāv no divām māsu hromatīdām.
Otrais meiozes dalījums ir identisks mitozei. Hromosomas sarindojas gar ekvatoru, un hromatīdi tiek atdalīti, lai atdalītu šūnas polius. Izveidojas jauns kodols un šūna dalās. Tomēr iegūtās šūnas nav ģenētiski identiskas, jo tām ir tikai uz pusi mazāk DNS nekā sākotnējās mātes šūnās.
Ģenētisko daudzveidību var vēl vairāk palielināt hromatīdi mejozes laikā. I meiozes jeb pirmās dalīšanas profāzes stadijā vienas hromosomas hromatīds var krustoties ar hromatīdu no citas hromosomas. Kad identisku hromosomu pāri, pa vienam no katra vecāka, ir sakārtoti gar šūnas ekvatoru, hromatīdi var savīties viens ap otru. Fragmenti no katras hromatīdas var apmainīties ar otru hromosomu, tādējādi mainot sākotnējā hromosomā atrastos gēnus. Mainot ģenētisko informāciju hromosomās, veidojas neidentiskas meitas šūnas, kas var palielināt ģenētisko daudzveidību.