Trauksmes likumi paredz kriminālsodus vadītājiem, kuri izraisa autoavāriju un neapstājas, lai sniegtu palīdzību avārijas upuriem, ziņotu par negadījumu vai identificētu sevi citiem vadītājiem vai citiem cietušajiem. Sods par trieciena un palaišanas likumu pārkāpšanu atšķiras atkarībā no jurisdikcijas, taču bieži vien var būt diezgan bargs un var pastiprināt transportlīdzekļu likumos paredzētos sodus, lai pat salīdzinoši vienkāršs negadījums varētu izraisīt ievērojamu sodu vadītājam. Īpaši bargi sodi var būt gadījumos, kad vadītājs atstāj notikuma vietu pēc nāvējoša negadījuma.
Daudzās vietās saskaņā ar likumu “Skatīt un palaist” ir noteikts, ka autovadītājam pēc sadursmes vai negadījuma ir jāaptur transportlīdzeklis, tiklīdz viņš to var droši izdarīt. Atkarībā no apstākļiem šajos tiesību aktos viņam var būt pienākums sazināties ar citu vadītāju, lai apmainītos ar kontaktinformāciju un apdrošināšanas informāciju, sazinātos ar tiesībaizsardzības iestādēm vai sniegtu pirmo palīdzību negadījumos cietušajiem. Bēgšana no negadījuma vietas daudzviet tiek uztverta kā ļoti bezatbildīga, kā arī bezsirdīga, jo vadītājs vismaz varētu sniegt palīdzību cietušajiem un cietušā vārdā sazināties ar tiesībsargājošajām iestādēm un neatliekamo medicīnisko palīdzību. No tiesībaizsardzības viedokļa negadījumā iesaistītajam autovadītājam jābūt gatavam sniegt informāciju par negadījuma apstākļiem, lai varētu veikt atbilstošu izmeklēšanu. Situācijās, kad vadītājs ir iesaistīts negadījumā ar stāvošu, bezpilota transportlīdzekli vai nodara kaitējumu īpašumam, “sit un brauc” likumi var prasīt, lai vadītājs godprātīgi censtos atrast automašīnas īpašuma īpašnieku un sniegt informāciju, lai ar viņu var sazināties.
Krimināllikumi dažādās vietās jau sen ir atzinuši hit un palaist likumu nozīmi. Kad automašīnas pirmo reizi tika izmantotas, tām ne vienmēr bija numura zīmes, kas gājējiem, citiem autovadītājiem un tiesībaizsardzības iestādēm varētu atvieglot transportlīdzekļa atpazīšanu. Ja notiktu negadījums, vadītājs varētu ātri aizbraukt, pirms kāds varētu pamanīt viņas izskatu, kā rezultātā viņas identitāte varētu netikt atklāta. Rezultātā stājās spēkā “sit un palaist” likumi, lai atturētu no šādas uzvedības. Dažas jurisdikcijas šādus negadījumus uztver tik nopietni, ka īpaši smagu pārkāpumu var klasificēt kā noziedzīgu nodarījumu, kā rezultātā pārkāpējiem tiek piespriests nopietns cietumsods.