Termina “trešā pasaule” izcelsmei nebija nekā kopīga ar nācijas ekonomisko attīstību vai tās trūkumu. Pirmo reizi to 1952. gadā izmantoja franču demogrāfs Alfred Sauvy. Tajā laikā nebija līdzīgas Pirmās pasaules vai Otrās pasaules, un viņš izdomāja šo frāzi, lai attēlotu to ar “īpašumiem”, kuros vēsturnieki mēdza sadalīt sabiedrības klases. Pirmais īpašums bija baznīca un karalis (monarhs, kurš valdīja ar Dievišķajām tiesībām, tika klasificēts kā reliģiska autoritāte), Otrais īpašums bija muižniecība, bet Trešais īpašums, aptuveni, bija visi pārējie, sākot ar zemi piesaistītiem peoniem bagāts tirgotājs/tirgotāji. Termins “ceturtais īpašums”, kas attiecas uz presi, vispārēju lietojumu ieguva tikai 19. gadsimtā.
Kad Sauvy pirmo reizi lietoja frāzi “trešā pasaule”, vēsturnieki, sociologi un demogrāfi parasti domāja, ka pasaule ir sadalīta “rietumos” un “padomju blokā” jeb aptuveni Eiropas un Rietumu puslodes attīstītajās valstīs. Padomju Savienība un tās valstis to hegemonijā vai sfērā vai ietekmē.
Sauvy norādīja, ka ir vairākas tautas, kuras neietilpst nevienā no šīm kategorijām, kurām bija savas dienaskārtības un vajadzības, un, tāpat kā viduslaiku trešajam īpašumam, bija jānāk savās. Laika gaitā Pirmā pasaule ir sākusi apzīmēt Rietumu attīstītās valstis, un Otrā pasaule retāk tiek lietota, lai apzīmētu tā saukto “komunistisko bloku”, kas kopš Padomju Savienības sašķelšanas tagad ir gandrīz pilnībā neizmantots.
Kā tas notika, daudzas Sauvy trešās pasaules valstis bija arī ekonomiski mazāk attīstītas valstis. Tā rezultātā laika gaitā šī frāze parasti ir sākusi apzīmēt nabadzīgākās pasaules daļas, kurās nav sabiedriskās, rūpnieciskās vai tehnoloģiskās infrastruktūras, kas nodrošinātu augstāku dzīves līmeni tur dzīvojošajiem cilvēkiem. “Otrā pasaule” tagad dažkārt attiecas uz valstīm ar jaunattīstības ekonomiku, piemēram, Vjetnamu, taču tai raksturīgā neskaidrība padara to par neērtu piemērotību.
Mūsdienās daži cilvēki iebilst pret šo terminu, kas tiek attiecināts uz nāciju, apgalvojot, ka tajā ir koloniālisma un paternālisma nokrāsas, kas ir Kiplinga poēmas “baltā cilvēka nasta”. “Ekonomikas mazāk attīstītas valstis” bieži vien ir vēlamais termins vai, optimistiskāk sakot, jaunattīstības valstis. Tas viss nozīmē, ka “attīstība” ir ekonomiska, rūpnieciska un/vai tehnoloģiska — nācijas intelektuālā, garīgā vai sociālā attīstība paliek neapgrūtināta ar terminoloģiju.