Gērnsija ir neliela Apvienotās Karalistes atkarība. Tā aizņem 30 kvadrātjūdzes (78 kvadrātkilometrus), padarot to par vienpadsmito mazāko valsti vai teritoriju pasaulē. Tas atrodas Lamanšā, starp Angliju un Franciju.
Reiz šī teritorija bija pievienota Eiropas kontinentālajai daļai, līdz pieaugošais jūras līmenis galu galā pārvērta to par salu gandrīz pirms 8000 gadiem. Visā salā var atrast neolīta struktūras, kas datētas ar šo periodu. Briti beidzot apmetās uz dzīvi Gērnsijā ap to laiku, kad viņi apmetās Normandijā, piesātinot reģionu ar lielu daļu savas kultūras.
Pēc tam to pievienoja Normandijas hercogiste, un faktiski Anglijas suverēns Gērnsijā joprojām tiek saukts par Normandijas hercogu. Kad 1066. gadā normaņi sagrāba Anglijas kroni, šī teritorija kļuva par Anglijas daļu. 1204. gadā Francija atguva Normandiju, un Gērnsijas iedzīvotāji izvēlējās palikt uzticīgi Anglijai, nevis Francijai. Tomēr Francija iebruka un pieprasīja salas par savām. Nākamajā gadā angļi tos atguva un uzcēla nocietinājumus, lai aizstāvētos pret frančiem.
Teritorija tika uzskatīta par vērtīgu stratēģisku bāzi angļiem, ja nākotnē Normandijā notiktu iebrukums, kas bija ļoti reāla iespēja visu 13. gadsimtu. Šī iemesla dēļ salas turpināja nocietināt, un tajās tika izvietota pienācīga izmēra militārā klātbūtne. Angļu kontrole pār salām tika apstiprināta 13. gadsimta vidū ar Parīzes līgumu.
Par Gērnsiju gadsimtu gaitā cīnījās franči un angļi. 15. gadsimta beigās pāvesta bulla pasludināja Svētā Pētera ostu par neitrālu teritoriju, efektīvi apturot franču vajāšanu. 16. gadsimta beigās karaliene Elizabete izstrādāja Lielo hartu, kas apgabalam piešķīra lielu autonomiju, kas tai ir līdz šai dienai. Lielo karu laikā ar Franciju 16. gadsimtā daudzi tirgotāji, kas darbojās ārpus apgabala, kļuva par privātpersonām, izmantojot savu tuvumu Francijai, lai upurētu franču kuģus, taču šajā procesā atsakoties no pāvesta tiem piešķirtās neitralitātes. Privātpersonas bija tik veiksmīgas pret ne tikai Francijas, bet arī Spānijas un Amerikas kuģiem, ka Vestminstera savulaik izteicās, ka Gērnsiju var uzskatīt par vienu no pasaules lielvalstīm.
Otrā pasaules kara laikā Gērnsiju okupēja vācu spēki, kas iebruka no kontinentālās Francijas. Vācija bija apņēmusies noturēt salu par katru cenu, un daudz resursu tika ieguldīts neticami spēcīgas aizsardzības attīstīšanā, no kurām lielākā daļa joprojām pastāv visā salā. Koncentrācijas nometne tika uzcelta arī mazajā Aldernijas salā Gērnsijā.
Lai gan Gērnsija ir Apvienotās Karalistes atkarība — faktiski Bailiwick — tā ir pašpārvalde un tai ir liela autonomija. Viena no jomām, kur šī autonomija ir īpaši redzama, ir nodokļu likumi, kas ir ļoti liberāli un padarījuši teritoriju pievilcīgu vairākām bankām un apdrošināšanas sabiedrībām, palīdzot stiprināt vietējo ekonomiku.
Galvenie tūrisma objekti Gērnsijā ir vēsturiski interesanti objekti. Ir vairākas vēsturiskas takas, kurās ir gan pašapkalpošanās, gan ekskursiju vadītas pastaigas. Šajās apskates vietās ir apskatāmas tādas vietas kā Korneta pils, Vācijas Okupācijas muzejs, daudzas neolīta vietas, Sv. Marijas klosteris un daudzās draudzes baznīcas, kas atrodas visā reģionā.
Lidojumi regulāri ierodas apgabalā no Lielbritānijas un Francijas, kā arī no dažām citām Eiropas valstīm. Regulāri kursē arī prāmji gan no Francijas, gan no Anglijas.