Tuvākais cēlonis ir darbība, kas aizsāk notikumu ķēdi, kas noved pie traumas. Tuvākais cēlonis var nenotikt tiešā traumas brīdī, taču to var skaidri saistīt ar traumu, un ir pierādāms, ka starp darbību un traumu nekas nav iejaukjies, lai novērstu traumas rašanos. Kad cilvēki tiek vesti uz tiesu uzvalkos, kuros viņiem tiek uzlikta atbildība par ievainojumu, viena no lietām, kas ir jāuzrāda, ir tuvs iemesls.
Lai darbība būtu tuvs iemesls, tai jābūt nepārprotami saistītai ar ievainojumu, un kaitējumam ir jābūt paredzamam pēc darbības veida. Piemēram, sitiens kādam ar akmeni ir paredzamas akmens mešanas sekas, kas nozīmē, ka tad, kad kāds met akmeni un tas trāpa citai personai, akmens mešanas darbība tiek uzskatīta par tuvāko savainojuma cēloni. Tāpat, ja akmens rikošetā notriektos no koka un trāpītu cilvēkam, arī persona, kas to iemeta, būtu atbildīga.
Vairāki cilvēki var iesaistīties darbībās, kuras varētu uzskatīt par tuviem iemesliem. Ja abas viņu darbības būtu izraisījušas vienādas sekas vai nav iespējams noteikt, kura no tām izdarījusi darbību, kas izraisījusi kaitējumu, abas puses ir atbildīgas. Piemēram, ja divi cilvēki no savām automašīnām izmet cigaretes un izceļas meža ugunsgrēks, jebkura no šīm darbībām varēja radīt tikpat lielus zaudējumus un ugunsgrēks nav izsekojams vienas personas rīcībā, tāpēc likuma acīs ir atbildīgi abi.
Darbības nolūks nav svarīgs, lai noteiktu, vai tas bija tuvs iemesls. Piemēram, ja kāds mirst no šautas brūces, jo kāds cits izšāvis ar ieroci, nav nozīmes tam, vai ierocis ir izšauts nolaidības, vieglprātības vai nodoma dēļ. Visos trīs gadījumos darbība, izšaujot ieroci, bija tuvs nāves cēlonis šautai brūcei. Tomēr šie noziegumi tiktu tiesāti atšķirīgi, jo vienu var uzskatīt par slepkavību, bet otru par slepkavību.
Dažreiz tuvākais iemesls var būt neskaidrs, un advokāts to var izmantot, lai gūtu labumu. Šādās situācijās advokāti cer, ka situācijas neskaidrību var izmantot, lai pierādītu, ka viņu klienti nav jāuzņemas atbildīgi par kaitējumu.