Digitālās televīzijas frekvence ir noteikta vieta radio spektrā, kurā tiek pārraidīti digitālās televīzijas kanāli. Parastos analogās televīzijas kanālus uztver antena, kas meklē vienu frekvenci īpaši augstas frekvences (UHF) diapazonā. Atšķirība starp analogās televīzijas frekvenci un digitālās televīzijas frekvenci ir tāda, ka digitālie signāli tiek saspiesti “multipleksos”. Katrs no šiem multipleksiem satur daudzus televīzijas kanālus — parasti apmēram astoņus —, kas visi atrodami vienā frekvencē. Tāpēc digitālajai frekvencei ir nepieciešams īpašs televizora dekodētājs, lai reproducētu attēlus un audio no sākotnējā signāla.
Televīzija tiek pārraidīta pa radioviļņiem, kurus savāc antenas un pēc tam nosūta uz televizoru, kas uztverto signālu atveido kā audio un vizuālu displeju. Radioviļņus pamatā veido elektromagnētiskā lauka svārstības. Katras svārstības specifiskās īpašības kodē dažādas informācijas daļas. Televizorā rodas statisks spēks, jo lielā sprādziena radītais starojums ir mums visapkārt, un, ja tas nav norādīts uz noteiktu frekvenci, lielā sprādziena starojumu uztver antenas. Televizori mēģina to parādīt kā televīzijas kanālu, bet tas rada nesaprotamu statisku.
Galvenā atšķirība starp digitālās televīzijas frekvenci un analogās televīzijas frekvenci ir tā, ka digitālās televīzijas kanāli ir saspiesti multipleksos. Digitālās TV antenas joprojām uztver signālus no radio spektra tāpat kā analogās TV antenas, taču informācija tiek kodēta. Šie jaunie multipleksi satur pārraides informāciju vairākiem televīzijas kanāliem, kas visi ir saspiesti vienā efektīvākā signālā. Tas nozīmē, ka, ja cilvēki nevar uztvert kanālu digitālajā televīzijā, viņiem, visticamāk, būs problēmas ar vairāku kanālu uztveršanu. Šie ir kanāli tajā pašā multipleksā, kurā atrodas problēmas kanāls.
Vecie televizori un antenas nesaprot jaunos digitālās televīzijas frekvences signālus multipleksu dēļ. Viņi mēģinās saprast signālu tādā pašā veidā, kā tika pārraidīti vecie analogie signāli, taču informācija būtībā ir citā valodā. Tas būtībā līdzinās 12. gadsimta ceļotājam, kurš cenšas sarunāties ar mūsdienu cilvēkiem. Digitālās televīzijas kastes un televizori ar iebūvētiem digitālajiem uztvērējiem spēj saprast šo jauno valodu un pārvērst to televīzijas kanālos.
Mūsdienu digitālās satelīttelevīzijas frekvence darbojas tādā pašā veidā kā digitālās televīzijas frekvence, izņemot to, ka informāciju pārraida satelīts, nevis ar zemi piesaistīts raidītājs. Signālu uztver šķīvis, kas ir veidota kā parabola, lai visu saņemto informāciju fokusētu vienā punktā. Satelītu kastes atšifrē šo informāciju tāpat kā digitālās kastes.