Kā vienu no savām galvenajām ārpolitikas iniciatīvām toreizējais ASV prezidents Džimijs Kārters bija apņēmības pilns atsākt Tuvo Austrumu miera procesu. Pirmā pieeja bija pārskatīt 1973. gada Ženēvas vienošanos — kļūdainu vienošanos, kas radās pēc 1973. gada Jomkipuras kara. Kārters cerēja uz daudzpusēju, visaptverošu vienošanos, kas sarunās iesaistītu palestīniešu delegāciju. Lai gan Kempdeividas vienošanās rezultātā tika noslēgts vēl viens kļūdains līgums, tam bija arī ilgstošas pozitīvas sekas.
Lai liktu pamatus sarunām, Kārters apmeklēja Anvaru Sadatu no Ēģiptes, Jordānijas karali Huseinu, Sīrijas Hafezu al Asadu un Izraēlu Ičaku Rabinu. Spēles laukums mainījās līdz ar Menachem Begin’s Alignment partijas ievēlēšanu Izraēlā. Lai gan Begins bija Kempdeividas vienošanās vokāls aizstāvis, viņš arī stingri iebilda pret jebkādu izstāšanos no Izraēlas Rietumkrasta. Izraēlas premjerministrs bija gatavs vienoties par daudzām citām piekāpšanās iespējām, pat Sinaja atdošanu palestīniešiem, taču viņš stingri turējās Rietumkrastā.
Viena no pirmajām iniciatīvām nāca no Ēģiptes prezidenta Sadata, kurš izšķīrās ar saviem arābu kaimiņiem un komunistu sponsoriem, piedāvājot ceļot jebkur, “pat uz Jeruzalemi”, lai apspriestu noteikumus. Viņa lēmumu noteica Ziemeļatlantijas līguma organizācijas (NATO) iniciatīvas palīdzēt grūtībās nonākušajai Ēģiptes ekonomikai, kā arī vēlme izvirzīt pašas Ēģiptes pašintereses augstāk par kaimiņos esošo arābu valstu interesēm. Starp amerikāņu sarunu komandām liela daļa sloga gulēja uz pašu Kārteru — darboties kā starpniekam un palīdzēt panākt lielu daļu vienošanās starp Sadatu un Beginu, kuriem pat nebija runas. Pēc 13 dienu ilgām reizēm saspringtām sarunām ietvars 1979. gada Izraēlas un Ēģiptes miera līgumam bija izveidots.
Galīgajā nolīgumā bija trīs daļas, kur pirmajā daļā tika prasīts izveidot autonomu pašpārvaldes iestādi Rietumkrastā un Gazas joslā. Otrajā daļā tika iekļauta izstāšanās no Sinaja pussalas — Izraēla atdeva zemi Ēģiptei apmaiņā pret normalizētajām diplomātiskajām attiecībām starp valstīm. Trešā līguma daļa ietvēra ievērojamu ekonomisko, militāro un lauksaimniecības palīdzību gan Ēģiptei, gan Izraēlai. Militārā palīdzība bija apvērsums, jo tā izņēma Krieviju no attēla, kad runa bija par Ēģiptes bruņojumu.
Kopumā Kempdeividas vienošanās noveda pie ilgstoša miera starp Izraēlu un Ēģipti un pilnīgi atšķirīgu uztveri par Ēģipti arābu pasaulē; Ēģipte tika izslēgta no Arābu līgas no 1979. līdz 1989. gadam. Tā izjauca vienoto arābu fronti, noņemot no attēla galveno spēlētāju. Tas arī izraisīja vakuumu reģionā, kas izraisīja Sadama Huseina režīmu Irākā, un padarīja Palestīnas jautājumu par jebkuras turpmākās arābu/izraēlas politikas uzmanības centrā. Kempdeividas vienošanās arī padarīja Sadatu par tādu pariju, ka viņš tika noslepkavots 1981. gadā.