Uz eksportu balstīta izaugsme ir ekonomiska pieeja, ko daudzas jaunattīstības valstis cenšas ieviest, lai modernizētu savu sabiedrību un paaugstinātu dzīves līmeni. Tas ir balstīts uz principu atrast tirgu kaut kam starptautiskajā arēnā, ko citas valstis nevar viegli vai efektīvi nodrošināt. Tā kā jaunattīstības valsts izceļas ar savu vārdu šajā tirgū, tā spēj nodrošināt pozitīvu naudas plūsmu, kas var veicināt tādu preču un pakalpojumu importu, kuras tā pati nevar saražot. Labi uz eksportu orientētu izaugsmes valstu piemēri ir Tuvo Austrumu naftas eksportētājvalstis un tādas strauji augošas ekonomikas kā Indija un Ķīna.
Eksporta virzītas izaugsmes ekonomiskā stratēģija parasti tiek mēģināta ar ražotām precēm un informācijas pakalpojumiem vai izejvielām. Pirmais piedāvā lielāku elastību, lai paplašinātu eksportu, jo izejvielas tiek pārdotas par pazeminātām cenām un galu galā kļūst par deficīta precēm. No 1960. gadiem līdz 2000. gadiem Āzijas sektora valstis ir koncentrējušās uz rūpniecisko preču eksportu, turpretim dažas Latīņamerikas un Āfrikas valstis ir skārušas izejvielas. Lai gan iepriekšējā pieeja pagātnē ir izraisījusi lielāku iekšējo produktivitāti un skaidras naudas pieplūdumu, globālās ekonomikas apstākļu lejupslīde 2011. gadā tagad liek apšaubīt šo izaugsmes modeli.
Ķīna kā izcils eksporta virzītas izaugsmes piemērs ir bijusi veiksmīga ar šo politiku kopš 1978. gada, pateicoties tai piekļuvei sarunām ar Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) starpniecību, lētā darbaspēka pārpilnībai un agresīvai iekšējai industrializācijas programmai. Lai gan Ķīnas izaugsmes temps joprojām ir augsts, tās ļoti zemais patēriņa līmenis uz vienu mājsaimniecību un korporāciju peļņas reinvestēšana ir atturējusi tai no spēcīgas patēriņa ekonomikas attīstības, lai modernizētu dzīvesveidu kopumā. Eksporta vadītā izaugsme Ķīnā lielākoties ir devusi labumu valdībai nodokļu iekasēšanas ziņā un Ķīnas korporācijām, atmaksājot ieguldījumus ražošanas precēs, savukārt ienākumi uz vienu iedzīvotāju joprojām ir zemi. Tāpēc Ķīnas augstais ietaupījumu līmenis, kam līdzās eksporta virzītais izaugsmes modelis Indijā, galu galā tiek ieguldīts ārvalstu tirgos, nevis gūst tiešu labumu pilsoņiem.
Galvenie starptautiskās tirdzniecības faktori daudzām valstīm ir sekmējuši uz eksportu balstītā izaugsmes modeļa panākumus. Tie ietver atvērtu ASV tirgu importētajām precēm un pakalpojumiem kā lielāko patēriņa ekonomiku pasaulē, tirdzniecības barjeru samazināšanu globalizācijas procesu rezultātā un standartizācijas paplašināšanos daudzās nozarēs, lai preces un pakalpojumi varētu iegūt universālu lietderību. Izmaiņas šajos faktoros ir sākušas radīt šaubas par sistēmu, jo ASV un pasaules ekonomika kopš 2011. gada piedzīvo ilgstošu lejupslīdi, un daudzās jaunattīstības valstīs, kuras ir pieņēmušas šo ekonomisko stratēģiju, tagad ir pārmērīga rūpniecisko preču ražošanas jauda. Citi faktori, kas ierobežo uz eksportu balstītu izaugsmi, ir pieaugošās enerģijas izmaksas un pieaugošais dabas resursu trūkums, kā arī tehnoloģisko inovāciju palēninājums elektronikas jomā, kas ir bijusi galvenā joma, kas veicina šādu izaugsmi.
Tādas jaunattīstības valstis kā Indija tuvojas vecā eksporta modeļa robežām ar hibrīda pieeju risinājumam — eksportējot informācijas pakalpojumus, kam nepieciešami ļoti ierobežoti resursi un kas atbalsta ilgtermiņa izaugsmes modeļus. Arī finanšu konta nelīdzsvarotība starp jaunattīstības valstīm, kas virzītas uz eksportu, kas ražo rūpnieciskās preces, un rūpnieciski attīstītām patērētājvalstīm ar lielu parādu apjomu, kas tās pērk, arī tiek uzskatīta par ilgtermiņā neilgtspējīgu. Tas liek jaunattīstības valstīm vairāk koncentrēties uz iekšzemes izaugsmi, jo eksporta iespējas izsīkst, un patērētājvalstīm ir jāsamazina nelietderīgi tēriņi. Apvienoto Nāciju Organizācijas Tirdzniecības un attīstības konference (UNCTAD) uzskata, ka lielākas algas jaunattīstības valstīs un bezdarba līmeņa samazinājums kopumā ir galvenie nosacījumi, kas jārisina, lai uz eksportu balstīta izaugsme arī turpmāk būtu veiksmīgs modelis jaunattīstības valstīm.
SmartAsset.