Investīciju nodokļa plānošana ir nepieciešama, lai maksimāli palielinātu ieguldītāja kapitāla pieaugumu un tīro vērtību. Investori parasti pērk un pārdod aktīvus, piemēram, akcijas, ieguldījumu fondus, nekustamo īpašumu un obligācijas, lai palielinātu kapitālu un plānotu pensionēšanos. Parasti, ja ieguldītājs tur aktīvu, viņš vai viņa nav atbildīgs par nodokļu nomaksu, līdz aktīvs tiek pārdots vai apmainīts. Ja ieguldītājs gūst peļņu no aktīva pārdošanas vai maiņas, viņam jāmaksā nodoklis no peļņas, bet, ja pārdošanas vai maiņas rezultātā rodas zaudējumi, tad investoram nodoklis nav jāmaksā. Nodokļu samazināšana ir svarīga, lai palielinātu kapitāla pieaugumu, tāpēc investoriem ir svarīgi piedalīties ieguldījumu nodokļu plānošanas stratēģijās.
Ieguldījumi var dot parastus ienākumus, kapitāla pieaugumu, ar nodokli apliekamos ienākumus vai ar nodokli neapliekamos ienākumus. Parasti ieguldījumi dod kapitāla pieaugumu pēc aktīva pārdošanas, lai gan daži ieguldījumi, piemēram, komandītsabiedrības un īrējamais nekustamais īpašums, tiek uzskatīti par pasīvu darbību un var tikt aplikti ar nodokļiem kā parastie ienākumi, pamatojoties uz ieguldītāja nodokļu kategoriju. Pašvaldību obligācijas un noteikti pensijas konti bieži ir ar nodokli neapliekami ieguldījumi, taču, ja ieguldītājs atsakās no ieguldījuma pirms termiņa vai sasniedz minimālo pensionēšanās vecumu, ieguldītājam var būt jāmaksā nodokļi un soda naudas par ieguldījumu.
Ar nodokli apliekamie ieguldījumi rada kapitāla pieaugumu un parasti netiek aplikti ar nodokļiem, līdz ieguldītājs sāk atsaukt ieguldījumu. Lai gan ar nodokli apliekamie ieguldījumi netiek uzskatīti par ilgtermiņa ieguldījumiem, tie bieži tiek aplikti ar nodokli kā parastie ienākumi, un likme ir atkarīga no ieguldītāja finanšu nodokļa kategorijas. Investoriem ir svarīgi izvērtēt potenciālos ienākumus un piedalīties investīciju nodokļa plānošanā pirms ieguldīšanas atlikto nodokļu ieguldījumos.
Kapitāla pieaugumam aprēķinātā nodokļa summa parasti ir atkarīga no vairākiem faktoriem, tostarp no ieguldītāja bruto ienākumiem un no tā, cik ilgi aktīvs tika turēts. Investoriem, kuri pārdod aktīvus mazāk nekā gadu pēc iegādes, varētu būt jāmaksā vairāk nodokļu nekā tiem, kuriem īpašums pieder vairāk nekā gadu. Investoram ir jānovērtē, cik ilgi viņš vai viņa plāno turēt ieguldījumu, un jānosaka peļņa pēc nodokļu nomaksas. Dažos gadījumos var būt izdevīgāk pārdot aktīvu pirms gada, piemēram, paredzams tirgus kritums vai tūlītēja interese par šo aktīvu.
Kad privātpersona nolemj iegādāties vai piedalīties investīcijās, tai ir būtiski noteikt kapitāla pieauguma apmēru pēc nodokļu nomaksas. Investora finansiālais stāvoklis un perspektīvās nākotnes investīcijas nosaka, vai indivīdam ir jāiegulda nekustamajā īpašumā, akcijās, obligācijās vai nekustamajā īpašumā. Pareiza investīciju nodokļa plānošana var nodrošināt, ka investors no saviem ieguldījumiem gūst maksimālu kapitālu.