Procentu atskaitījums ir izdevumi, ko valsts nodokļu iestāde ļauj nodokļu maksātājam atņemt no ienākumiem, pirms valdība nosaka ienākuma nodokli. Ne visi procentu maksājumu veidi ir atskaitāmi. Valdība izlemj, kāda veida procentus var atskaitīt, pamatojoties uz sabiedrisko kārtību, kas dažādās valstīs ir atšķirīga visā pasaulē. Valsts nodokļu kodā ir norādīts, vai valdība atļauj jebkāda veida procentu atskaitījumus, un norādīti atbilstošo procentu maksājumu veidi.
Daudzas pasaules valstis apliek ar nodokli privātpersonu un uzņēmumu ienākumus. Šis ienākuma nodoklis parasti ir balstīts uz fundamentāla finanšu taisnīguma sistēmu, kurā tiek aprēķināts nodoklis tikai tiem ienākumiem, kas paliek pāri pēc tam, kad nodokļu maksātājs ir apmaksājis visus iztikas un dažus citus izdevumus. Valdība izlemj, kādi izdevumu veidi ir pietiekami nozīmīgi, lai tos atskaitītu no ienākumiem, un šos lēmumus publicē nodokļu kodeksā. Katru gadu nodokļu maksātāji deklarē kopējo nopelnīto naudas summu, kas pazīstama kā bruto ienākumi, un no šīs kopsummas atņem visus izdevumus, ko atļauj valdība. Nodokļu maksātāji maksā ienākuma nodokli no neto ienākumiem vai naudas summas, kas iegūta pēc pieļaujamo izdevumu atskaitīšanas.
Kad cilvēks aizņemas naudu, viņam bieži ir jāmaksā procenti par summu. Procenti kompensē aizdevējam par naudas izlietojumu. Aizņēmējam procenti ir summa, kas jāmaksā papildus aizdevuma pamatsummas atmaksai un atspoguļo naudas aizņemšanās izmaksas. Noteiktu veidu darījumos nodokļu iestādes var izvēlēties uzskatīt procentus par izdevumu veidu, kas jāatskaita no bruto ienākumiem.
Procentu maksājumu veidi, kurus valdības izvēlas, lai ļautu nodokļu maksātājiem veikt atskaitījumus, bieži atbilst svarīgiem sabiedriskās politikas jautājumiem. Piemēram, ASV valdība ļauj atsevišķiem nodokļu maksātājiem veikt procentu atskaitījumu par procentiem, kas samaksāti par mājokļa hipotēku. Tas atbalsta valsts politiku, lai veicinātu māju īpašumtiesības. Vēl viens izplatīts procentu atskaitīšanas veids ASV ir par studentu kredītiem maksātajiem procentiem. Šis pabalsts ir paredzēts, lai atbalstītu valsts politiku, kas veicina augstākās izglītības iegūšanu.
Lielākajā daļā valstu uzņēmumi ir nodokļu maksātāji un var arī ieturēt procentus, kā to atļauj uzņēmējdarbības nodokļu kodekss. Daudzas nodokļu iestādes uzņēmuma maksātos procentus uzskata par regulārām uzņēmējdarbības izmaksām. Šāda veida attieksme nozīmē, ka uzņēmums var atskaitīt lielāko daļu procentu, ko tas maksā no saviem ienākumiem, savukārt privātpersonas var atskaitīt tikai noteikta veida procentus. Piemēram, uzņēmums, kas maksā procentus par uzņēmuma kredītkarti, var tos atskaitīt no ienākumiem kā uzņēmējdarbības izdevumus. Savukārt privātpersona, kas maksā procentus par personīgo kredītkarti, tos parasti nevar atskaitīt no personas ienākumiem, jo patēriņa kredīts nav viens no izdevumiem, ko nodokļu iestādes mēdz uzskatīt par nepieciešamiem.