Retinoskopija ir medicīnisks termins, kas burtiski nozīmē “tīklenes vizuāla pārbaude”. Retinoskopijas mērķis ir noteikt un izmērīt pacienta shematiskās acs refrakcijas kļūdu un noteikt pareizu korektīvo lēcu recepti. Vāja apgaismojuma apstākļos acu aprūpes speciālists veic retinoskopiju, izmantojot retinoskopu, kas ir rīks, kas izmanto no zīlītes lauztu gaismu, lai palīdzētu ārstam noteikt, vai pacientam ir nepieciešamas koriģējošās lēcas.
Vērojot gaismu, acu ārsts var noteikt vienu no trim iespējamiem nosacījumiem. Miopija jeb tuvredzība nozīmē, ka pacientam ir grūtības redzēt no attāluma. Hiperopija jeb tālredzība nozīmē, ka pacients labi redz tālumā, bet viņam ir grūtības koncentrēties uz objektiem vai vārdiem tuvplānā. Emmetropija ir iepriekš minēto apstākļu neesamība, un tas nozīmē, ka nav nepieciešamas koriģējošās lēcas. Retinoskopija nosaka gan jebkura stāvokļa klātbūtni, gan pakāpi.
Retinoskopija ir noderīgs izmeklējums, kurā pacientam nav jāreaģē uz viņa paša redzes spriedumiem. Tipiskas acu pārbaudes laikā tiek veikta retinoskopija. Ja ārsts konstatē, ka ir tuvredzība vai hiperopija, viņš vai viņa veic turpmāku izmeklēšanu un subjektīvu pārbaudi, piemēram, liek pacientam nolasīt acu diagrammu vai fiksēt savu redzi uz objektu no attāluma bez koriģējošām lēcām. Pēc tam ārsts nodrošina koriģējošas darba lēcas, lai skatītu vienu un to pašu objektu ar negatīvām vai pozitīvām lēcām. Negatīvais spēks koriģē tuvredzību, bet pozitīvais spēks koriģē hiperopiju.
Retinoskopiju parasti veic optometristi, kas ir veselības aprūpes speciālisti, kuriem ir licence veikt acu pārbaudes, ko izmanto, lai diagnosticētu un ārstētu apstākļus, kas ietekmē redzi. Acu pārbaudes bērniem jāveic reizi 12 mēnešos, un pieaugušajiem acis jāpārbauda licencētam optometristam vismaz reizi divos gados, izņemot redzes problēmas. Pacientiem, kuriem ir pēkšņas redzes izmaiņas, neskaidra redze vai galvassāpes, jādodas pie optometrista, kurš var nosūtīt pacientu pie oftalmologa, ārsta, kas specializējas acu aprūpē un ārstēšanā.