Armonika ir ļoti unikāls kristalofona veids, mūzikas instruments, kas izmanto stiklu, lai radītu vēlamo skaņu. Šis instruments bija ārkārtīgi populārs 1700. gadsimta un 1800. gadsimta sākumā, pirms tas piedzīvoja ievērojamu lejupslīdi; 20. gadsimta beigās vairāki mūziķi atdzīvināja armoniku, veicot dažādus darbus uz šī apbrīnojamā instrumenta, lai par to ieinteresētu cilvēkus. Iespējams, varēsiet dzirdēt armonikas priekšnesumu savā reģionā, it īpaši, ja jums ir aktīva vēstures biedrība, un muzejos var redzēt vairākus armonikas paraugus.
Ja kādreiz esat ar slapju pirkstu apbraukājis ap glāzes malu, jums ir priekšstats par to, kā izklausās armonika. Tomēr tā vietā, lai izmantotu vienu glāzi, armonikas vai stikla harmonikas izmanto vairākas ligzdotas stikla bļodas, kas ir izveidotas ļoti specifiskos izmēros, lai radītu vēlamos toņus. Bļodas ir uzstādītas uz vārpstas, kuru griež dzinējs vai kājas pedālis, un mūziķis spēlē armoniku, iemērcot pirkstus ūdenī un palaižot tos pa glāzēm.
Armonikas skaņa ir diezgan atšķirīga. Daudzi cilvēki saka, ka tas ir ļoti baismīgs un ēterisks, savukārt citiem tas šķiet nedaudz rīvīgs, un to nav iespējams atkārtot ar citiem instrumentiem. Vairāki komponisti rakstīja skaņdarbus tieši armonikai, un daudzi citi skaņdarbi ir pielāgoti šim intriģējošajam instrumentam, lai parādītu tā spēju klāstu. Mocarts un Doniceti, kā arī daudzi citi, rakstīja darbus armonikai.
Armonikas vēsture sākas Venēcijā, Eiropas stikla pūšanas mājvietā. Laika gaitā Venēcijas stikla ražotāji izaicināja sevi radīt ārkārtīgi smalkus un greznus stikla traukus, un smalki stikla izstrādājumi Eiropā kļuva ļoti vērtīgi un ļoti dārgi. Jau 1600. gadsimtā cilvēki atzīmēja, ka, slapjām rokām saskrienot stikla traukus, radās ļoti izteikta skaņa, un 1700. gadsimta gados cilvēki spēlēja vīna glāzi, kas bija piepildīta ar dažādu daudzumu ūdens, lai radītu vēlamo toni.
Kad Bendžamins Franklins 1760. gados dzirdēja šādu priekšnesumu, viņš bija pietiekami iedvesmots, lai mēģinātu izgudrot versiju, kuru būtu vieglāk spēlēt, un rezultāts bija armonika. Viņa izgudrojums ļauj mūziķiem atskaņot līdz pat 10 bļodām vienlaikus, radot ļoti sulīgu, bagātīgu skaņu, ko nevar radīt, vienkārši spēlējot vīna brilles. Franklins regulāri uzstājās ar savu armoniku, un instruments uz īsu laiku kļuva par populāru iedomu, īpaši Vācijā.
Armonikas samazināšanās ir nedaudz grūti izskaidrojama. 1800. gados daži cilvēki apgalvoja, ka instruments cilvēkus tracinājis ar savu intensīvo skaņu, un vēsturnieki ir pieļāvuši, ka tas varētu būt izraisījis instrumenta pagrimumu. Armoniku ir arī grūti transportēt, kas varēja apgrūtināt koncertu un citu pasākumu sponsorēšanu. Tomēr šis instruments, iespējams, vienkārši cieta no tā, ka to bija grūti pastiprināt. Armoniku pārņems parasts orķestris, un skaņa ir grūti sadzirdama lielā koncertzālē; armonikas priekšnesumus parasti vislabāk var dzirdēt no tuva attāluma, un tie nav labi piemēroti 19. gadsimta grandiozajām koncertzālēm.