Kopienas psiholoģija ir plašs psiholoģisko pētījumu lauks, kas pēta indivīdu attiecības kopienā, indivīdu attiecības ar visu kopienu un attiecības starp kopienu un sabiedrību kopumā. Pētījumi kopienas psiholoģijas jomā bieži pievēršas vairākām saistītām jomām, piemēram, socioloģijai, sociālajai psiholoģijai, sabiedriskajai politikai un politikas zinātnei. Uz sabiedrību vērstas psiholoģijas vispārējais praktiskais mērķis ir kopienas iedzīvotāju dzīves kvalitātes vispārēja paaugstināšana. Daudzos gadījumos tas ietver tādu problēmu identificēšanu un novēršanu, kas var izraisīt garīgās veselības problēmas sabiedrībā.
Klīniskā psiholoģija un uz sabiedrību orientēti garīgās veselības pakalpojumi ir līdzīgi kopienas psiholoģijai, jo visi mēģina atrast un ārstēt garīgās veselības problēmas. Kopienas psiholoģija arī atgādina dažādas sabiedrības veselības intereses, jo tā cenšas atklāt problēmas, kas pastāv sabiedrībā kopumā, nevis problēmas, kas pastāv indivīdā. Faktiski joma zināmā mērā pieauga no atziņas, ka daudzas garīgās veselības problēmas nevar saprast no konkrētās personas vēstures. Kopienas psiholoģija atšķiras no sabiedrības veselības, jo tā ir īpaši vērsta uz garīgo veselību, un tā atšķiras no tādām jomām kā sociālā psiholoģija un socioloģija, jo tā ir stingri vērsta uz problēmu atrašanu un novēršanu, nevis tikai pētniecību.
Teorētiskās un praktiskās psiholoģijas sintēze ir ārkārtīgi svarīga kopienas psiholoģijas sastāvdaļa. Salīdzinot ar daudzām citām jomām, tas ir ļoti vērsts uz ātru secinājumu izdarīšanu no novērojumiem un to pārvēršanu problēmu risinājumos, kas pastāv konkrētā kopienā. Nav nekas neparasts, ka kopienas psihologi koncentrējas uz konkrētu kopienu; kad viņi identificē problēmas un kaitīgas tendences, vienkārši ir jēga ķerties pie to risināšanas. Tas ne vienmēr ir taisnība citās psiholoģijas jomās, jo daudzas pētītās problēmas ir ļoti personiskas un tās nevar attiecināt uz cilvēku grupām ar jebkāda līmeņa panākumiem.
Kopienas psihologi mēdz censties sasniegt vairākus dažādus mērķus kopienām, kuras viņi pēta un palīdz. Piemēram, pilnvarošana ir ārkārtīgi svarīga; indivīdiem ir jājūtas pilnvarotiem būt efektīviem kopienas locekļiem, un kopienām, kas agrāk bija marginalizētas, ir jāspēj ieņemt spēcīgāku vietu sabiedrībā. Sociālais taisnīgums ir arī ļoti svarīgs, jo visi kopienas locekļi, kā arī sabiedrība kopumā ir jāciena kā sabiedrības locekļi, kas ir pelnījuši visas ar šo lomu saistītās tiesības. No tiem dabiski izriet daudzveidība; nevienai taisnīgai un pilnvarotai sabiedrībai nevajadzētu būt aizspriedumiem pret dažāda veida cilvēkiem.