Ģeneratīvā gramatika ir teorētiska pieeja valodniecībai jeb vārdu un valodas izpētei. Teorijas pamatā ir tas, ka valodai var piemērot iepriekš iestatītu gramatisko noteikumu kopumu, lai noteiktu pareizu gramatiku. Tāpēc, iespējams, visredzamākais ģeneratīvās gramatikas pielietojums ir tas, ka tā nodrošina pamatu jebkuras valodas apguvei. Turklāt atbalstītāji apgalvo, ka cilvēku izpratne par šiem noteikumiem ir iedzimta, tāpēc uzlabota izpratne par cilvēka prātu ir vēl viens potenciāls pielietojums. Šo teorētisko pieeju var izmantot pat dažās pārsteidzošās jomās, piemēram, mūzikas teorijā.
Gramatikas strukturālo noteikumu pārzināšana, protams, ir noderīga mācībās un pētniecībā. Valodu studiju studentiem jāapgūst attiecīgi vārdu un teikumu uzbūve vai morfoloģija un sintakse. Svarīgas ir arī vārdu skaņas un nozīmes, un visas šīs jomas ir ģeneratīvās gramatikas stūrakmeņi. Turklāt šajā procesā tiek izmantotas diagrammas, piemēram, vārdu koki, kas palīdz atpazīt un lietot dažādas valodas metodes.
Ja valoda būtu ceļš, tad ģeneratīvā gramatika nodrošinātu ceļa zīmes. Vispārējā pieeja vienkārši mēģina pielietot strukturālu un loģisku saziņas pamatu. Pastāv daudzas dažādas apakšnozares, dažas teorijas uzsver noteiktus analītiskos punktus, bet citas koncentrējas uz matemātisko principu piemērošanu valodas struktūrai. Tomēr vienojošā ideja ir pārliecība, ka valodu var pētīt un saprast, atpazīstot tās individuālās skeleta sastāvdaļas. Kā tādi ģeneratīvie gramatikas principi var būt noderīgi personām, kas vēlas apgūt citu valodu.
Lai gan ģeneratīvā gramatika atpazīst valodu atšķirības starp valodām, tā atbalsta plašu gramatisko noteikumu kopumu, kas ir šo atšķirību pamatā. Katra kultūra piemēro savas transformācijas teikumu struktūrai un valodas veidošanai, taču daži principi, piemēram, darbības vārdu klātbūtne pret personu, vietu vai lietu vārdiem, šķiet, attiecas uz lielāko daļu valodu. Šiem jēdzieniem var būt dažādi nosaukumi vai tie var tikt dažādi pielietoti, veidojot teikumus. Pulkstenis, izmantojot metaforu, var būt ļoti kontrastējošās krāsās, formās un izmēros, taču iekšējā mehāniskā darbība galvenokārt ir vienāda.
Aizstāvji izvirza teoriju, ka daži noteikumi ir universāli, jo tie ir dabiska cilvēka apziņas daļa. Citiem vārdiem sakot, cilvēki ir dzimuši ar zināmu dziļu atzīšanu par šiem principiem. Mācīšanās vienkārši izvirza šos ideālus priekšplānā un stiprina tos. Pirmie atbalstītāji, piemēram, Noams Čomskis, izmantoja šo pārliecību, lai izskaidrotu, kāpēc mazi bērni parasti var viegli uztvert valodu un apgūt dažādas valodas ātrāk nekā pieaugušie. Tādējādi ģeneratīvā gramatika ir noderīgs instruments, lai izceltu un izprastu dabiskās garīgās spējas, kas cilvēkam piemīt kopš dzimšanas.
Ideja par valodas saknes struktūras atrašanu neaprobežojas tikai ar rakstīto vai runāto valodu. Paņemiet mūziku, kurai ir sava simbolu un nošu valoda. Daudzi praktiķi uzskata, ka ģeneratīvā gramatika ir noderīga mūzikas pamatjēdzienu mācīšanai, jo īpaši tonālajos pētījumos.