Beisbolā zemnīca ir zona laukuma malā, kurā atrodas komandas soliņš, kurā spēlētāji un citi norādītie darbinieki sēž spēles laikā, kad viņi nav spēlē. Spēlētāji arī izmanto šo laukumu, lai uzglabātu savu aprīkojumu, piemēram, ķiveres un nūjas. Ir divas zemnīcas, viena katrai komandai, un tās atrodas starp mājām un pirmo vai trešo bāzi.
Zemnīca ir nosaukta tāpēc, ka tā parasti tiek izrakta no zemes, lai tā būtu zemāka par spēles laukumu. Tas neļauj telpai bloķēt skatītāju skatu uz mājas šķīvi un pārējo laukumu. Dažās bumbu laukumos zemnīca atrodas vienā līmenī ar laukumu, un skatītāju sēdvietas ir paceltas tā, lai netiktu traucēta skats uz spēli. Tie, kas ir vienā līmenī ar laukumu, visbiežāk ir atrodami amatieru, vidusskolas un Mazās līgas bumbu laukumos, jo tos ir lētāk būvēt nekā zem laukuma esošos. Lielākajā daļā Major League bumbu laukumu katrs ir savienots ar kluba namu ar tuneli.
Augstāko beisbola līgu (MLB) noteikumu grāmatā ir vairāki noteikumi, kas regulē zemnīcu izmantošanu. Spēlētājs var sniegties tajās, lai noķertu mušām bumbiņām, bet vienai vai abām viņa kājām ir jāatrodas uz spēles laukuma vai virs tā. Pēc bumbas noķeršanas viņš var iekļūt zemnīcā, bet, ja viņš nokrīt, tvēriens nav derīgs. Dzīva bumba, kas nonāk zonā, kļūst mirusi.
MLB noteikumu grāmatā ir arī norādīts, kam ir atļauts ieņemt zemnīcu. Spēles laikā vietu aizņem tikai spēlētāji, aizstājēji, treneri, menedžeri, treneri un batboys. Spēlētāji un treneri, kuri ir izslēgti no spēles, nevar atrasties.
Nav noteikumu par to, kura komanda ieņem kādu zemnīcu. Vairumā gadījumu mājinieku komanda izvēlas to, kas atrodas pirmajā bāzes pusē, bet liela daļa tā vietā izmanto trešo bāzes pusi. Viena teorija apgalvo, ka priekšroka tiek dota pirmajai bāzes pusei, jo tur notiek vairāk spēļu, taču mājinieki bieži vien vienkārši pamato savu izvēli, kurā pusē ir labāka kluba māja.