Ko nozīmē jēdziens „Chimerica"?

Termins radās 21. gadsimta pirmās desmitgades otrajā pusē, kad abu valstu ekonomiskās attiecības bija sasniegušas neparastu pakāpi. Ķīna uzturēja lielu tekošā konta pārpalikumu, uzkrāja ārvalstu valūtas rezerves un ieguldīja tās galvenokārt ASV valsts parāda vērtspapīros. ASV savukārt uzturēja tekošā konta deficītu, importēja lētas patēriņa preces un finansēja mājsaimniecību un valsts tēriņus ar aizņēmumiem. Autoru doma bija, ka šīs divas ekonomikas tajā periodā funkcionāli darbojās kā viena: viena puse bija ražotne un krājkase, otra veikals un aizņēmējs.

Mehānisms bija pašpastiprinošs. Ķīnas rezervju ieguldījumi ASV parāda tirgū turēja procentu likmes zemākas, nekā tās būtu bijušas citādi; zemas likmes pabaroja hipotekārās kreditēšanas un patēriņa uzplaukumu; uzplaukums palielināja importu no Ķīnas; palielinātais eksporta ieņēmums atkal pārvērtās rezervēs. Tieši šī cilpa ļauj saprast, kāpēc Fērgusons vēlāk apgalvoja, ka Chimerica bija viens no 2008. gada krīzes cēloņiem: ilgstoši zemas ilgtermiņa likmes mudināja meklēt lielāku ienesīgumu riskantākos aktīvos, un riska cena tirgū tika novērtēta pārāk zemu.

Svarīgi saprast, ka Chimerica nekad nebija ne līgums, ne institūcija, ne oficiāla politika. Tas ir analītisks apzīmējums vienam vēstures periodam, un jau pēc krīzes paši autori norādīja, ka šis savienojums irst. Ķīna pakāpeniski pārorientējās uz iekšējo patēriņu un rezervju dažādošanu, ASV samazināja mājsaimniecību parādu slogu, un abu valstu tirdzniecības attiecības no savstarpējas atkarības pārgāja uz tarifiem, tehnoloģiju eksporta ierobežojumiem un piegādes ķēžu pārkārtošanu. Mūsdienās terminu lieto galvenokārt, atskatoties uz pagātni vai raksturojot to, kas beidzās.

Latvijas lasītājam šis stāsts nav tāls, jo tajā pašā periodā Latvija izdzīvoja to pašu mehāniku mazā mērogā, tikai no aizņēmēja puses. Latvijas tekošā konta deficīts pirms krīzes bija ļoti liels, kredītu pieaugumu finansēja galvenokārt Ziemeļvalstu banku grupu ietvaros ieplūdušie līdzekļi, nekustamā īpašuma cenas auga straujāk par ienākumiem, un fiksētais valūtas kurss radīja iespaidu, ka valūtas risku nav. Kad ārējais finansējums 2008. gadā apsīka, sekoja straujš kritums un iekšējā devalvācija. Konkrētie rādītāji par to periodu ir pieejami Latvijas Bankas un oficiālās statistikas publikācijās.

No tā izriet praktiska prasme, nevis tikai vēstures zināšana. Lasot ziņas par „lētu naudu", „rekordzemām likmēm" vai „ārvalstu investīciju pieplūdumu", ir vērts uzdot trīs jautājumus: no kurienes nāk finansējums, cik ilgi tas var plūst un kas notiek, ja tas apstājas. Nelīdzsvarotība reti izpaužas kā uzreiz redzama problēma; tā gadiem izskatās kā labklājība un kļūst redzama tikai tad, kad kapitāla plūsma apgriežas.