Kas ir gada putns un kā to izvēlas?

Gada putna akcijas jēga ir praktiska, ne ceremoniāla. Izvēloties sugu, ornitologi gada laikā rīko skaitīšanas, aicina iedzīvotājus ziņot novērojumus un apkopo datus par izplatību, ligzdošanas sekmēm un apdraudējumiem. Rezultāts ir salīdzināms datu kopums, ko citādi nevienai organizācijai nepietiktu resursu savākt. Tieši tāpēc parasti izraugās sugu, kuru sabiedrība spēj atpazīt bez speciālas apmācības.

Konkrētās sugas nosaukums mainās katru gadu, un to publicē Latvijas Ornitoloģijas biedrība. Pēdējo gadu izvēles ir ietvērušas gan plaši pazīstamus lauku ainavas putnus, gan sugas, kuru skaits Latvijā samazinās. Ja rakstāt skolas darbu, pareizākais ir paņemt konkrētā gada sugu no biedrības mājaslapas, nevis no kāda vecāka raksta internetā.

Līdzīgas akcijas Latvijā ir arī citām dzīvās dabas grupām. Tiek izraudzīts gada koks, gada dzīvnieks, gada kukainis un citas kategorijas, un tās rīko dažādas nevalstiskās organizācijas un nozares biedrības. Tās savstarpēji nav saistītas un nav valsts apstiprinātas, tāpēc nav pareizi teikt, ka gada putnu „nosaka valsts”. No gada putna jānošķir nacionālais putns. Latvijas nacionālais putns ir baltā cielava, un tas nemainās. Gada putns ir ikgadējs izglītošanas projekts. Šī sajaukšana ir visbiežākā kļūda, ar ko saskaras skolotāji, pārbaudot skolēnu darbus.

Piedalīties var jebkurš, un tas nemaksā neko. Praktiskākais veids ir reģistrēt novērojumus portālā dabasdati.lv, norādot sugu, vietu, datumu un skaitu. Ja neesat drošs par sugu, pievienojiet fotoattēlu vai skaņas ierakstu: portālā novērojumus pārskata pieredzējuši novērotāji, un nepareizi noteikta suga tiek izlabota, nevis vienkārši noraidīta. Novērojumu vākšanai ir arī tieša praktiska vērtība ārpus zinātnes. Dati par sugu atrašanos konkrētā vietā tiek izmantoti, vērtējot ietekmi uz vidi būvniecības un meža apsaimniekošanas projektos, tāpēc korekti reģistrēts novērojums reizēm ir spēcīgāks arguments nekā sabiedrības sašutums.

Izvēle nav nejauša. Parasti tiek ņemts vērā, vai par sugu trūkst datu, vai tās skaits mainās, vai ar to saistīta konkrēta apsaimniekošanas problēma un vai sugu var atpazīt arī cilvēks bez pieredzes. Gada laikā biedrība publicē norādījumus, kā sugu atpazīt un ko tieši reģistrēt, piemēram, ligzdas vietu, mazuļu skaitu vai dziedošu tēviņu skaitu konkrētā teritorijā.

Rezultāti parasti tiek apkopoti nākamajā gadā, un tie nonāk gan zinātniskās publikācijās, gan sugu aizsardzības plānos. Vairākos gadījumos šādi savāktie dati ir kļuvuši par pamatu ieteikumiem lauksaimniekiem un mežsaimniekiem, piemēram, par ligzdošanas koku saglabāšanu vai pļaušanas termiņiem.