Elektromiogrāfija (EMG) palīdz atklāt iespējamās novirzes cilvēka ķermenī, reģistrējot muskuļu aktivitātes radītos elektriskos impulsus medicīniskai analīzei. Ir divi vispārīgi EMG aparātu veidi: virsmas un intramuskulāri. Virsmas EMG nosaka aktivitāti, izmantojot elektrodus, kas novietoti uz ādas virsmas. No otras puses, intramuskulāra EMG iekārta nosaka aktivitāti, izmantojot adatas, kas ievietotas tieši muskuļos. Abu metožu invazivitātes pakāpe un no tā izrietošā jutība ļauj izmantot dažādus medicīniskus pielietojumus.
EMG iekārta mēra motora vienības potenciālu izmēru, biežumu un vispārējo formu, ko rada pacienta kustība. Kad motors neirons inervē muskuļu šķiedras, no neirona muskuļu šķiedrās tiek izvadīta neliela elektriskā izlāde. Elektromiogrāfs var noteikt šīs aktivitātes summu un reģistrēt to interpretācijai. EMG testi reģistrē aktivitāti gan tad, kad muskuļi ir miera stāvoklī, gan tad, kad pacients tos sarauj. Lai iegūtu precīzus mērījumus, eksperti parasti savāc no 10 līdz 20 rādījumiem pirms testa beigām.
Virsmas EMG iekārta darbojas, novietojot elektrodus uz pacienta ādas, kas piestiprināti ar līmējošiem plāksteriem. Šie elektrodi ir savienoti ar smalkiem vadiem, kas pārsūta jebkuru elektrisko stimulāciju, ko tie saņem no ķermeņa, atpakaļ uz ierīci, kas var reģistrēt un reģistrēt impulsus. Pēc tam tehniķi var interpretēt rādījumus un noteikt jebkuru neparastu darbību.
No otras puses, intramuskulāra EMG iekārta ir invazīvāka un ietver adatu elektrodu ievietošanu pacienta ādā. Nolasījumus var veikt nekavējoties, kad adata iekļūst ādā un var sniegt vērtīgu ieskatu pacienta muskuļu aktivitātē. Tā kā elektrodi var izmērīt motora vienības potenciālu tuvākā tuvumā, intramuskulārā EMG parasti ir daudz precīzāka un padziļinātāka nekā virsmas EMG. Dažkārt mērierīces jutīgumu var uzskatīt par nevajadzīgu pārbaudēm, kurām nepieciešama vienkāršāka diagnoze.
Elektromiogrāfija var palīdzēt ārstiem noteikt, vai pacientiem ir vai nav noteikti traucējumi un vai cēloņi ir muskuļu vai neiroloģiski. Muskuļu traucējumiem parasti ir zemas amplitūdas rādījumi samazinātas muskuļu aktivitātes rezultātā, savukārt neiroloģiskiem traucējumiem parasti ir lielāka amplitūda motoro neironu atkārtotas iedarbināšanas dēļ. EMG testi bieži tiek ieteikti pacientiem, kuriem ir trīce, muskuļu kontroles zudums vai neparasts muskuļu vājums, lai diagnosticētu šo noviržu cēloņus. Sporta treneri var arī izmantot EMG mašīnu, lai izsekotu savu klientu fiziskajai attīstībai un pielāgotu viņu treniņus atbilstoši konstatējumiem.