Kā kļūt par parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzēju?

Anglosakšu tiesību sistēmās pastāv drošības naudas jeb galvojuma institūts, kurā privāts galvotājs uzņemas risku par apsūdzētā ierašanos tiesā un tāpēc var algot cilvēku, kas bēgli atrod. Latvijas kriminālprocesā drošības līdzekļus piemēro izmeklēšanas tiesnesis vai tiesa, bet personas meklēšana un aizturēšana ir Valsts policijas un citu tiesībaizsardzības iestāžu pienākums. Privātpersonai nav tiesību aizturēt cilvēku, izņemot likumā noteiktos gadījumus, piemēram, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī, un arī tad par to nekavējoties jāziņo policijai.

Ārpustiesas parādu atgūšana nozīmē, ka kreditors uztic uzņēmumam panākt brīvprātīgu parāda nokārtošanu pirms tiesas. Šī darbība ir licencējama: pakalpojumu sniedzējam jāsaņem speciāla atļauja, jāatbilst prasībām par valdes locekļu reputāciju, jānodrošina personas datu apstrādes prasību ievērošana un jāievēro likumā noteiktās robežas saziņā ar parādnieku. Licencēto pakalpojumu sniedzēju reģistrs ir publiski pieejams Patērētāju tiesību aizsardzības centra tīmekļvietnē.

Likums aizliedz parādniekam radīt nepamatotas neērtības: ierobežots ir zvanīšanas laiks, aizliegta maldinoša vai draudoša informācija, aizliegta parāda izpaušana trešajām personām un aizliegta prettiesisku piedziņas izmaksu uzlikšana. Parādniekam ir tiesības saņemt rakstveida informāciju par parāda pamatu, apmēru un kreditoru, kā arī iespēja prasījumu apstrīdēt. Par pārkāpumiem uzraudzības iestāde var piemērot sodu un atņemt licenci.

Ja brīvprātīga vienošanās nav iespējama, lieta nonāk tiesā, un pēc sprieduma piedziņu veic zvērināts tiesu izpildītājs. Tā ir pavisam cita profesija ar savām prasībām: augstākā juridiskā izglītība, prakse, eksāmens un iecelšana amatā normatīvajos aktos noteiktā kārtībā. Tieši tiesu izpildītājs, nevis parādu atgūšanas uzņēmums, drīkst vērst piedziņu uz mantu, kontiem un darba samaksu. Parādu atgūšanas uzņēmuma vēstule, kas izskatās pēc tiesas dokumenta, pati par sevi nekādu piedziņu neuzsāk.

Ir vērts nošķirt arī trīs dažādus uzņēmējdarbības modeļus. Pirmais ir pakalpojums kreditoram par atlīdzību, kurā parāds paliek sākotnējam kreditoram. Otrais ir prasījuma iegāde jeb cesija, kad uzņēmums parādu nopērk un kļūst par kreditoru pats; tad mainās arī tas, kam parādnieks maksā. Trešais ir tikai dokumentu sagatavošana tiesai, kas jau ir juridiskais pakalpojums. Modelis nosaka gan licences nepieciešamību, gan grāmatvedības un nodokļu kārtību, tāpēc tas jāizlemj pirms darbības sākšanas, nevis ceļā.

Praktiski vislielākā daļa darba ir nevis piedziņa, bet dokumentu pārbaude. Pirms saziņas ar parādnieku jāpārliecinās, ka prasījums ir spēkā: ir līgums vai cits pamats, ir aprēķins, nav iestājies noilgums un nav notikusi parāda dzēšana. Ja šie jautājumi netiek pārbaudīti, uzņēmums pieprasa summas, kuras nav pamatotas, un tieši tas ir biežākais sūdzību iemesls uzraudzības iestādē.