Starptautiskajai tirdzniecībai ir svarīga loma katras valsts ekonomikā. Tirdzniecības bilance jeb importa apjoms pret eksportu nosaka valsts iekšzemes kopprodukta (IKP) novērtējumu un galu galā ietekmē sabiedrības priekšstatu par ekonomikas veselību. Vēl svarīgāk ir tas, ka starptautiskā tirdzniecība paver neizmantotus tirgus pārdevējiem un palielina mītnes valsts produktivitāti, jo darbinieki tiek nodarbināti, lai preces pārdotu visā pasaulē.
Uzņēmējdarbībā ir izplatīta aksioma, ka 95 procenti uzņēmuma potenciālā tirgus atrodas ārzemēs. Uzņēmums, kas aprobežojas ar pārdošanu vietējās robežās, neizmanto iespēju eksponenciāli attīstīt biznesu. No uzņēmējdarbības viedokļa starptautiskās tirdzniecības uzdevums ir palielināt īpašnieku peļņu, kas ir vienīgais vissvarīgākais mandāts korporācijām un daudziem citiem uzņēmumu veidiem.
Valdības aplūko starptautiskās tirdzniecības lomu no plašāka perspektīvas attiecībā uz ekonomikas veselību. Uzņēmējdarbības sektora spēja ražot preces eksportam nozīmē, ka tiek nodarbināts vairāk valsts darbaspēka, saražojot lielāku krājumu apjomu. Tas nozīmē arī to, ka valsts atrodas spēcīgākās pozīcijās globāli, jo tā kopā ar savu produkciju faktiski eksportē valsts vērtības un dzīvesveidu. Katrs iekšzemes produkts, kas paceļas svešā valstī, apgrūtina ārvalsts valdībai iespēju riskēt sabojāt tirdzniecības attiecības starptautiskās sarunās par nesaistītiem jautājumiem.
Iekšzemes kopproduktu, ekonomisku rādītāju, kas uzrauga valsts ražošanas līmeni, ietekmē starptautiskā tirdzniecība. Ja valsts importē vairāk nekā eksportē, tās IKP laika gaitā, visticamāk, samazināsies, jo valsts kļūs atkarīga no importētajām precēm un zaudēs spēju nodarbināt savus pilsoņus tādu preču ražošanā, ko sabiedrība vēlas iegādāties. Starptautiskās tirdzniecības loma ekonomikā ir atrast līdzsvaru starp importu un eksportu, kas uztur spēcīgu valsts ekonomiku un augstu dzīves līmeni.
Iespējams, starptautiskās tirdzniecības vissvarīgākā loma ir uzturēt valsts iedzīvotājus veselus un laimīgus. Starptautiskā tirdzniecība nodrošina visas preces un resursus, ko valsts pati nevar efektīvi saražot. No kafijas pieejamības Aļaskā līdz koksnes izstrādājumu piegādei tuksnešainajām valstīm daudzi būtu neapmierināti, ja varētu iegādāties tikai to, ko varētu ražot viņu pašu valsts. Tā kā cilvēki spēj labāk sazināties visā pasaulē, valdībām ir kļuvis grūtāk pārliecināt sabiedrību, ka tai vajadzētu iztikt bez mūsdienu ērtībām, ko cilvēki citās valstīs bauda. Mūsdienu preču nepieejamība laika gaitā ir veicinājusi pilsoņu sacelšanos valstīs, kuru valdības mēģināja atdalīt valsti no pasaules.