Nav pieejama īpaša ārstēšana, lai mainītu kortikālo aklumu, taču rehabilitācijas vingrinājumi var palīdzēt stimulēt redzi cilvēkiem ar neiroloģiskiem traucējumiem. Šajos vingrinājumos tiek izmantoti objekti ar kontrastējošiem rakstiem, krāsām un kustībām, lai veicinātu atpazīšanu. Verbālās un taustes norādes var pastiprināt koncentrēšanos uz konkrētu stimulu. Neirologi, kas ārstē šo stāvokli, bieži iesaka konsekventu mājas vidi, kas ļauj personai ar šo stāvokli izolēt un izsekot konkrētu objektu.
Daudzi ārsti dod priekšroku kortikālajam redzes traucējumiem, nevis kortikālajam aklumam, lai aprakstītu traucējumus, jo traucējumu pakāpe pacientiem atšķiras. Dažiem cilvēkiem, kas cieš no šī traucējuma, var saglabāties redzes zonas, īpaši perifērā redze. Šāda veida aklums parasti ir smadzeņu redzes garozas bojājumi, kurus nevar ārstēt, taču šo terminu bieži lieto, lai diagnosticētu visu veidu smadzeņu bojājumus, kas kavē informācijas vizuālo apstrādi.
Šis stāvoklis nav acu slimība, un pacientu acu pārbaudēs parasti nav konstatēti patoloģiski defekti. Tas ir smadzeņu darbības traucējumi pakauša daivā, kas kontrolē vizuālo stimulu apstrādi. Redzes traucējumi var būt pilnīgi vai daļēji, atkarībā no smadzeņu garozas bojājuma pakāpes.
Šo stāvokli var izraisīt galvas trauma, kas ietekmē smadzeņu daļu, kas apstrādā vizuālos attēlus. Daži bērni piedzimst ar šo traucējumu, ko izraisa infekcija, kamēr viņi attīstās dzemdē. Centrālās nervu sistēmas infekcijas, piemēram, meningīts vai encefalīts, var izraisīt arī redzes defektus. Dažiem pacientiem stāvoklis attīstās pēc smadzeņu operācijas vai insulta.
Bērni, kas dzimuši ar šo stāvokli, parasti cieš no citām neiroloģiskām problēmām. Redzes traucējumi parasti skar bērnus, kas dzimuši ar hidrocefāliju, stāvokli, kurā šķidrums uzkrājas smadzenēs. Jauniešiem ar cerebrālo trieku un epilepsiju var rasties arī smadzeņu darbības traucējumi, kas izraisa redzes grūtības.
Pētījumi liecina, ka cilvēkiem ar šo slimību redze var svārstīties. Var būt iespējama redze, bet aklās zonas parasti parādās pacienta redzes laukā. Cilvēki ar kortikālo aklumu parasti neveido acu kontaktu, sazinoties ar citiem, un viņiem var būt slikta roku-acu koordinācija. Norādīšana uz objektu dažkārt palīdz pacientam pietiekami koncentrēt savu koncentrāciju, lai objektu identificētu.
Bieži sastopams traucējumu simptoms ir negatīvas reakcijas uz straujām kustībām. Pacientus ar šo traucējumu parasti pārmērīgi stimulē ātri kustīgi objekti perifērajā redzes līnijā. Viņi var kļūt dezorientēti atrakciju parkos un citās vidēs, kur gaisma, krāsas un kustība notiek pārāk ātri, lai tos apstrādātu. Mirgojošas gaismas un liela cilvēku masa var izraisīt līdzīgas reakcijas.