Laissez-faire ir ekonomikas filozofija, kas samazina vai samazina valdības iejaukšanos vai ierobežojumus. Vēsturiski tas galvenokārt attiecās uz starptautisko tirdzniecību, bet mūsdienās tas ietver arī iekšpolitiku. Atbalstītāji apgalvo, ka laissez-faire priekšrocības ir tādas, ka brīvais tirgus maksimāli efektīvi izmanto resursus, novērš cilvēku atkarību no valsts atbalsta un veicina radošumu un izaugsmi.
Laissez-faire ir franču termins, kas aptuveni tiek tulkots kā “atstājiet vienu”. Tas attiecas uz valdības iejaukšanos ekonomikā. 18. un 19. gadsimtā šis termins lielākoties tika izmantots, lai aprakstītu opozīciju pret importa tarifiem, kas bija paredzēti, lai izkropļotu cenas, dodot priekšroku vietējiem ražotājiem. 20. un 21. gadsimtā to plašāk izmantoja attiecībā uz iekšpolitiku, piemēram, nodokļu līmeņiem, privātā biznesa ierobežojumiem un valdības izdevumiem.
Visizplatītākie apgalvojumi par laissez-faire priekšrocībām ir balstīti uz pārliecību par brīvā tirgus spēku. Atbalstītāji saka, ka neierobežots kapitālisms nozīmē, ka tie, kas pieņem labākos lēmumus par to, kādus produktus un pakalpojumus piedāvāt, uzplauks, bet tie, kas pieņem sliktus lēmumus, cietīs neveiksmi. Tiek arī apgalvots, ka bez valdības iejaukšanās resursi tiek izmantoti atkarībā no tā, kā cilvēki izvēlas tērēt naudu, tādējādi palielinot efektivitāti kopumā. Šie argumenti balstās uz loģiku, ka sabiedrības apvienotā rīcība, katra rīkojoties savās interesēs, pieņem efektīvākus ekonomiskos lēmumus, nekā centrālā valdība spēj pieņemt.
Šīs laissez-faire priekšrocības, pēc filozofijas piekritēju domām, tika izmantotas arī starptautiskā kontekstā. Varētu šķist, ka īstermiņā valstij kaitētu tas, ja nebūtu nekādu šķēršļu importam. Tomēr saskaņā ar laissez-faire teoriju valsts atvēršana konkurencei liktu vietējiem ražotājiem kļūt efektīvākiem, tādējādi palīdzot valstij ilgtermiņā. Tika arī apgalvots, ka tarifu atcelšana varētu palīdzēt vietējiem ražotājiem lētāk importēt komponentus, tādējādi palīdzot viņiem ražot lētākas preces.
Ir arī apgalvots, ka mazāka paļaušanās uz valsti ir vēl viena no laissez-faire priekšrocībām, jo indivīdi ir spiesti kļūt produktīvāki vai pieņemt labākus lēmumus, lai finansiāli klājas labi. Zināmā mērā tas ir sociāls vai filozofisks arguments par personīgo uzvedību. Tomēr ir arī ekonomisks elements, jo laissez-faire atbalstītāji saka, ka vajadzība cilvēkiem būt ekonomiski pašpaļāvīgiem dos papildu stimulu nākt klajā ar radošām idejām un procesiem, kas galu galā dos labumu ikvienam.
SmartAsset.