Bibliotēku zinātnes likumi ir noteikumu kopums, kas nosaka, kā bibliotēku sistēmai ir jāpiedāvā savi pakalpojumi cilvēkiem. Netieši tie ir arī norādījumi visiem bibliotēkas lietotājiem, kā cienīt grāmatas un līdzcilvēkus bibliotēkas vidē. 1931. gadā Shiyali Ramamrita Ranganathan, kas pazīstams kā bibliotēku zinātnes tēvs, publicēja grāmatu ar nosaukumu “Pieci bibliotēku zinātnes likumi”, kuras saturs ir kļuvis plaši atzīts par bibliotēku zinātnes primārajiem principiem. Šos piecus likumus var apkopot piecos apgalvojumos, no kuriem pirmie divi ir “Grāmatas ir paredzētas lietošanai” un “Katrs lasītājs sava grāmata”. Pēdējie trīs apgalvojumi ir “Katrai grāmatai ir savs lasītājs”, “Taupi lietotāja laiku” un “Bibliotēka ir augošs organisms”.
Pirmais likums “Grāmatas ir paredzēts lietošanai” nosaka, ka bibliotēkas galvenokārt pastāv, lai cilvēkiem nodrošinātu piekļuvi grāmatām, un grāmatu aizsardzība un saglabāšana ir tikai sekundāra. Ir novērots, ka bibliotēkas grāmatas bieži glabā prom, lai tās netiktu sabojātas vai nozagtas līdz tādai pakāpei, ka tās ir gandrīz nepieejamas. Tomēr grāmatas ir domātas lasīšanai, lai cilvēki varētu iegūt zināšanas un novērtēt literatūru. Saskaņā ar šo likumu bibliotēkām jāatrodas “sasniedzamās” vietās, tām ir jābūt atbilstošiem darba laikiem un aizdevuma politikai, un tajās ir jānodarbina laipni, profesionāli darbinieki.
Otrais un trešais bibliotēkzinātnes likums, attiecīgi “Katrs lasītājs sava grāmata” un “Katra grāmata, savs lasītājs”, bieži tiek izmantoti savstarpēji atkarīgi. Otrais likums nosaka, ka ikvienam bibliotēkas lietotājam ir tiesības iegūt un saņemt jebkuru grāmatu vai informāciju, pamatojoties uz viņa gaumi un vajadzībām. Savukārt trešais likums nosaka, ka katra bibliotēka bibliotēkā ir vērtīga un noderīga, pat ja tā ir nepieciešama tikai vienam. Parasti šie bibliotēku zinātnes likumi novērš jebkāda veida diskrimināciju pret lasītājiem un grāmatām un pieprasa, lai kolekcijā būtu iekļauti visa veida literatūras žanri, atsauces un citi avoti vai informācija. Likumi arī iesaka bibliotēkām izveidot zinošus, kompetentus darbiniekus un pārskatāmu plauktu sistēmu.
Efektivitātes un organizācijas jautājumi ir īpaši aplūkoti ceturtajā likumā: “Taupi lasītāja laiku”. Lasītājiem ir jāspēj nekavējoties meklēt to, ko viņi vēlas un kas viņiem ir nepieciešams. Šī ceturtā likuma piemērošanu var redzēt rādītājos, karšu katalogos un bibliogrāfijās. Pat tas, kā grāmatas ir sakārtotas alfabētiskā secībā, pēc žanra vai pēc Djūja decimālās sistēmas, liecina par to, cik svarīgi ir un kā bibliotēkas var “taupīt lasītāja laiku”.
Pēdējais likums Ranganatāna piecos bibliotēku zinātnes likumos ir šāds: “Bibliotēka ir augošs organisms”. Šajā likumā vārds “aug” vai “pieaugums” norāda ne tikai uz uzkrāto grāmatu un dokumentu daudzumu, bet arī uz šo resursu nesenumu. Šis likums arī norāda uz to, kā bibliotēku sistēmām jāspēj pielāgoties izmaiņām, piemēram, kad digitālie un tiešsaistes resursi ir kļuvuši plašāk izmantoti.