Betons ir lēts un izturīgs materiāls darba virsmām, taču tas nav ideāla virsma ēdiena pagatavošanai, jo tas ir viegli notraipīts un var tikt iegravēts, iedarbojoties ar skābām sulām un pārtiku. Tā rezultātā betona darba virsmas gandrīz vienmēr ir noslēgtas, lai nodrošinātu necaurlaidīgu un traipus atgrūdošu virsmu. Betona darba virsmu hermētiķus var iedalīt caurlaidīgajos blīvējumos, kas maina paša betona virsmu, un lokālos blīvējumos, kas veido aizsargslāni virs betona virsmas.
Caurspīdošie hermētiķi mēdz būt izturīgi pret lielāko daļu bojājumu un nodiluma, taču tiem ir ierobežota izturība pret traipu un kodināšanu ar skābi. Efektīvāki lokālo hermētiķu veidi veido efektīvu barjeru pret traipiem un skābes kodināšanu. Tomēr lielākā daļa no tiem ir neaizsargāti pret skrāpējumiem vai apdegumiem, un tos nevar uzklāt uz betona, kas ir pulēts līdz augstai gluduma pakāpei.
Lielākā daļa betona darba virsmu blīvētāju ir izgatavoti uz betona grīdu blīvēšanas līdzekļiem, kas ir izstrādāti, ņemot vērā dažādus nodiluma un bojājumu modeļus. Caurspīdīgie blīvējumi nodrošina augstu izturību pret berzi un skrāpējumiem, kā arī efektīvi atgrūž lielāko daļu šķidrumu. Tie darbojas, sacietējot betona virsmu ķīmiskās reakcijas rezultātā, kas nodrošina daudz stingrāku un izturīgāku virsmu nekā nehermetizēts betons. Litija silikāta hermētiķi var nodrošināt ierobežotu aizsardzību pret traipu veidošanos, taču biežāk sastopami un lētāki preparāti, piemēram, nātrija silikāts, uzsūc traipus gandrīz tikpat viegli kā nehermetizēts betons. Caurspīdīgus hermētiķus vislabāk izmantot uz darba virsmām, kuras, visticamāk, nesagatavos daudz pārtikas, vai uz betona, kas ir pulēts līdz tādai pakāpei, kas aizliedz lokālu blīvētāju izmantošanu.
Visizplatītākie betona virsmu blīvējumi ir lokāli lietojami blīvējumi, kas neiekļūst betona virsmā. Viens no lētākajiem un populārākajiem blīvēšanas līdzekļiem ir vasks, kura sastāvs parasti ir tuvs tīram bišu vaskam. Betona vasks kalpo kā aizsarglīdzeklis, kas nodrošina labu noturību pret traipiem un pievilcīgu spīdumu, ja vien tas tiek regulāri uzklāts atkārtoti, kad tas ir nolietots un saskrāpēts. Vaska neaizsargātība pret skrāpējumiem un karstuma bojājumiem padara to par problemātisku virtuves darba virsmu aizzīmogotāju, lai gan tas ir viens no retajiem lokālajiem hermētiķiem, ko var uzklāt uz caurduroša blīvējuma virsmas.
Akrila hermētiķi ir populāri betona grīdu blīvējumi, un to zemās izmaksas un vienkāršība padara tos par izplatītu izvēli betona darba virsmu blīvēšanai. Tomēr, tā kā darba virsmas kvalitātes betonam ir mazāk porains raksturs, akrila blīvējumi darbojas kā lokāli, nevis caurejoši darba virsmu blīvējumi. Tie ir mazāk pakļauti karstuma bojājumiem nekā vasks, taču tie ir arī viegli saskrāpējami. Tie nodrošina labu noturību pret traipiem, kamēr aizsargpārklājums paliek neskarts.
Visefektīvākie betona virsmu blīvētāji ir epoksīda blīvējumi un uretāni. Tie veido biezu, izturīgu slāni virs darba virsmas, kas ir izturīgs gan pret bojājumiem, gan notraipīšanu. Tie mēdz būt arī ievērojami dārgāki nekā vairums citu blīvētāju, un daudzus epoksīdus var būt grūti uzklāt un salabot. Šādi izstrādājumi mēdz radīt bieza, plastmasai līdzīga pārklājuma izskatu, kas dažiem māju īpašniekiem var nebūt pievilcīgs. Tomēr veiktspējas ziņā augstākās klases epoksīda un uretāna blīvētāji ir tuvu ideālajam darba virsmu blīvējumam.