Trīs biežākie vemšanas gļotu cēloņi ir saaukstēšanās, alerģijas un skābes reflukss. Elpošanas situācijās gļotas parasti pil no deguna blakusdobumu un deguna ejām kaklā. Ja to ir pietiekami daudz, tas var izraisīt rīstīšanu un galu galā vemšanu. Šādos gadījumos bērni ir visneaizsargātākie pret vemšanu, kas piepildīta ar gļotām, jo viņu rīstīšanās refleksi bieži vien nav tik attīstīti kā pieaugušajiem. Skābes refluksa gadījumā gļotas parasti plūst uz augšu no kuņģa un gremošanas trakta. Lai gan cilvēkiem noteikti var būt satraucoši redzēt gļotas vemšanā, tas parasti nav iemesls bažām, un daudzi eksperti patiesībā saka, ka tas ir diezgan bieži. Vairumā gadījumu tas pazūd pats, tiklīdz izzudīs galvenais cēlonis.
Gļotu pamati
Gļotas ir šķidrums, ko izdala ķermeņa gļotādas. Tā ir bieza, smaganu līdzīga viela, kas parasti rodas tādās vietās kā elpceļi un gremošanas trakti — vietās, kas ir atkarīgas no dažādu daļiņu pastāvīgas kustības. Tas pārklāj deguna eju sienas, lai savāktu ārējos elementus, piemēram, putekļus vai ziedputekšņus, kas var kādu kairināt un, piemēram, izraisīt šķaudīšanu, un ieeļļo gaisa ejas, atvieglojot elpošanu. Barības vadā un kuņģī tas darbojas kā pārklājums, lai aizsargātu šos orgānus no kuņģa skābes, kas izdalās kā normāla gremošanas sastāvdaļa.
Vesels cilvēka ķermenis dienā ražo no kvarta līdz galonam (0.94 līdz 3.78 litriem) gļotu. Tomēr, kad uzbrūk slimība, ražošana bieži ievērojami palielinās, un šajā gadījumā vemšana kļūst lielāka. Kairinājums bieži izraisa imūnreakciju organismā, izraisot vairāk gļotu, kas palīdz vai nu izplūst baktērijas vai vīrusu, vai bloķē ceļu tā izplatībai. Pārmērības, kas ieplūst kaklā vai barības vadā, bieži izraisa vemšanu nevis kādas neatkarīgas kuņģa problēmas rezultātā, bet gan pārslodzes rezultātā.
Elpošanas problēmas
Cilvēki bieži veido visvairāk gļotu, ja viņi cieš no saaukstēšanās, augšējo elpceļu infekcijas, alerģijas lēkmes vai klepus. Šādos gadījumos gļotas izplūst no deguna blakusdobumiem un tek pa rīkles aizmuguri — medicīnas aprindās to sauc par “pēcdeguna pilienu” — vai tiek atklepotas no plaušām; to var norīt un nonākt kuņģī. Ja cilvēks norij pārāk daudz šī sekrēta, tas var izraisīt vemšanu, jo organisms no tā atbrīvojas. Pārāk daudz gļotu vai ļoti biezu gļotu bieži izraisa arī sliktu dūšu, un viena no ķermeņa dabiskajām reakcijām ir izraisīt vemšanu, lai mazinātu šo nelabumu.
Ietekme uz bērniem
Viens no lielākajiem iemesliem, kāpēc maziem bērniem dažreiz ir nosliece uz vemšanu, ir viņu parasti jutīgais rīstīšanās reflekss. Bērns ar saaukstēšanos, alerģijām vai plaušu infekciju parasti izdalīs daudz gļotu. Šis bērns var tik spēcīgi klepot, mēģinot atbrīvot elpceļus, ka viņš vai viņa izraisa rīstīšanās refleksu, un vemšana bieži vien ir neizbēgams rezultāts. Turklāt bērni mēdz norīt gļotas, nevis tās izspļaut vai “izklepot”, kā to dara pieaugušie. Tas var notikt, ja bērniem ir smaga infekcija, piemēram, sinusa infekcija, kas rada biezu, pārmērīgu gļotu izdalīšanos, vai kad viņi ir pārāk jauni, lai saprastu, kas notiek.
Acid refluksa
Vēl viens gļotu vemšanas cēlonis var būt skābes reflukss, ko bieži sauc arī par “grēmām”, jo tā mēdz izraisīt dedzinošu, saspringtu sajūtu krūškurvja augšdaļā. Cilvēkiem, kuri cieš no grēmas, kuņģa skābe uzkrājas barības vadā. Lai pasargātu sevi, organisms ražo vairāk gļotu sekrēciju. Šī pārmērīgā sekrēcija bieži tiek norīta atpakaļ kuņģī, un, ja tā ir pārāk daudz, cilvēks var justies slikti un pārpalikumu izvemt.
Ārstēšana un profilakse
Gļotu vemšanu parasti nevar izārstēt, un stāvoklis parasti izzūd pats, tiklīdz izzūd pamatcēlonis, piemēram, alerģija vai klepus. Cilvēki, kuriem ir pārmērīgs gļotu daudzums vai kuri tās pastāvīgi norij vai vemj, var vēlēties saņemt kvalificēta veselības aprūpes sniedzēja padomu. Dažas zāles var palīdzēt kontrolēt gļotu līmeni, kas var samazināt sliktas dūšas un vemšanas risku. Daži antacīdi var arī palīdzēt kontrolēt grēmas. Var palīdzēt arī regulāra deguna eju attīrīšana un spļaušana, nevis mutē pilošu gļotu norīšana.
Pastāvīga gļotu sekrēcija un vemšana, kas, šķiet, notiek ārpus kāda cita identificējama stāvokļa, var liecināt par kādu nopietnāku stāvokli, un tas parasti ir jānovērtē. Zīdaiņi un mazi bērni arī parasti jāārstē pret noturīgu gļotu izdalīšanos, lai izvairītos no aizrīšanās riska, īpaši nakts laikā.