Kādi sekretāru amati pastāv valsts pārvaldē?
Īsā atbilde
Latvijas valsts pārvaldē ar vārdu „sekretārs" apzīmē vairākus pavisam atšķirīgus amatus: ministrijas valsts sekretāru un viņa vietniekus, parlamentāro sekretāru, kā arī Ministru kabineta darbu nodrošinošās amatpersonas. Ar biroja sekretāra pienākumiem tiem nav nekā kopīga.
Ministrijā pastāv divi paralēli vadības slāņi. Politisko vada ministrs, kuru amatā apstiprina Saeima un kurš atbild par nozares politikas virzienu; viņam palīdz parlamentārais sekretārs, kas uztur saikni ar Saeimu un tās komisijām. Administratīvo slāni vada valsts sekretārs: viņam ir pakļauti departamenti un nodaļas, viņš organizē dokumentu virzību, iekšējo kontroli, iepirkumus un ministrijas padotībā esošo iestāžu uzraudzību. Šāds dalījums nodrošina, ka valdības maiņa neaptur ikdienas darbu.
Valsts sekretāru amatā ieceļ ministrs, un uz vietu parasti izsludina atklātu konkursu, jo valsts sekretārs ir civildienesta ierēdnis ar likumā noteiktām prasībām un ierobežojumiem, tostarp interešu konflikta novēršanas normām. Valsts kanceleja koordinē valsts pārvaldes darbu kopumā un organizē valsts sekretāru sanāksmi, kurā izsludina Ministru kabineta tiesību aktu projektus un nodod tos saskaņošanai ar citām ministrijām. Tieši šajā posmā projekts kļūst publiski pieejams, un savu viedokli var paust arī nevalstiskās organizācijas un uzņēmēju apvienības.
Nosaukums rada pārpratumus. Angļu valodā vārds secretary apzīmē arī ministru, tāpēc ASV Secretary of State burtiski ir valsts sekretārs, bet pēc būtības tas ir ārlietu ministrs. Vēl biežāk valsts sekretāru sajauc ar sekretāri jeb biroja administratoru, kas ir pavisam cits amats ar citu atbildību un citu atalgojuma līmeni. Latvijā pastāv arī citi līdzīgi nosaukti amati, piemēram, valsts sekretāra vietnieki, kuri pārrauga noteiktas nozares daļas, kā arī pašvaldību izpilddirektori, kas pilda līdzīgu administratīvu lomu vietējā līmenī.
Valsts sekretāra ikdiena ir vadības, nevis publiska darbība: budžeta pieprasījuma sagatavošana un aizstāvēšana, iestādes darbības stratēģijas izpilde, ministrijas viedokļa saskaņošana ar Finanšu ministriju un Tieslietu ministriju, Eiropas Savienības fondu projektu uzraudzība, personāla atlase un strīdu risināšana. Ministru kabineta līmenī valdības darbu administratīvi nodrošina Valsts kanceleja, kuru vada Valsts kancelejas direktors. Karjeras ceļš uz šiem amatiem parasti ved caur departamenta direktora vai padotības iestādes vadītāja pieredzi, un prasītā izglītība visbiežāk ir tiesībās, ekonomikā vai attiecīgajā nozarē.
Ja jūs interesē darbs valsts pārvaldē, praktiskākā zināšana ir šāda: ierēdņu amatiem konkursus izsludina publiski, un tie ir atrodami iestāžu tīmekļvietnēs un Nodarbinātības valsts aģentūras vakanču portālā. Ierēdņa statuss atšķiras no darbinieka statusa, jo to regulē Valsts civildienesta likums, nevis tikai Darba likums, un tas nosaka gan iecelšanas kārtību, gan papildu ierobežojumus, piemēram, attiecībā uz blakus darbu. Uz to jārēķinās jau pirms pieteikšanās.
Ar ko atšķiras trīs ministrijas vadītāji
Ministrs pieņem politiskus lēmumus, pārstāv nozari Ministru kabinetā un atbild Saeimas priekšā. Parlamentārais sekretārs ir politisks amats, kas nodrošina ministrijas sadarbību ar Saeimu un tās komisijām, bet nevada iestādes darbiniekus.
Valsts sekretārs ir ierēdnis, kas vada administrāciju un nodrošina, lai pieņemtie lēmumi tiktu izpildīti likumīgi un dokumentēti. Praksē tieši no viņa ir atkarīgs, vai iestāde spēj savus solījumus īstenot. Ja vēstule ministrijai skar ikdienas procedūru, atbildi sagatavos administrācija, nevis ministrs personīgi.
Kā sekot līdzi šim darbam
Valsts sekretāru sanāksmju darba kārtība un izsludinātie tiesību aktu projekti ir publiski pieejami Ministru kabineta tīmekļvietnē, tāpat kā projektu anotācijas un saskaņošanas gaita. Pieņemto noteikumu galīgais teksts pēc publicēšanas ir atrodams portālā likumi.lv.
Tas ļauj uzņēmējam vai biedrībai laikus pamanīt gatavojamās izmaiņas un iesniegt iebildumus, pirms noteikumi ir apstiprināti. Iebildumus iesniedz rakstiski projekta izstrādātājai ministrijai saskaņošanas termiņā, un tie jāpamato ar konkrētu normu, nevis ar vispārīgu nepiekrišanu, citādi tos praksē neņem vērā. Pašvaldībā līdzīgu administratīvu lomu pilda izpilddirektors, kuru ieceļ dome un kurš vada iestādes darbu; tieši viņam adresējami jautājumi par pakalpojumu organizāciju, nevis deputātiem. Šis nošķīrums palīdz saprast, kur vērsties, ja lieta ir procedūra, nevis politisks lēmums.