Amonjaks, ķīmisks savienojums, kas pazīstams ar savu asu smaku, ir visu dzīvības formu būtiska sastāvdaļa. Amonjaks sastāv no viena slāpekļa atoma, kas saistīts ar trim ūdeņraža atomiem, un kalpo kā būtisks slāpekļa nesējs. Slāpeklis ir ceturtais visbiežāk sastopamais elements dzīvajos organismos pēc svara, veidojot aptuveni 2.5% no ķermeņa masas. Dzīvām būtnēm ir nepieciešams slāpeklis, lai dzīvotu, bet tikai daži mikrobi spēj “nofiksēt” bagātīgo atmosfēras slāpekli (N2) negaistošā (nav gāzveida vai iztvaikojošā) formā, kas darbojas mūsu ķermeņa bioķīmijas kontekstā. Slāpeklis ir nepieciešama sastāvdaļa aminoskābju sintēzē, kas veido visas olbaltumvielas organismā.
Papildus tam, ka slāpeklis ir dzīvības galvenais elements, tam ir daudz rūpniecisku lietojumu, padarot to par vienu no visvairāk sintezētajām neorganiskajām ķīmiskajām vielām. Vissvarīgākais amonjaka lietojums ir slāpekļskābes sintēze, kas ir mēslošanas līdzekļu un sprāgstvielu sastāvdaļa. Amonjaks tiek ražots lielos daudzumos, izmantojot Hābera procesu, rūpniecisku procesu, kas fiksē atmosfēras slāpekli, izmantojot ārkārtēju temperatūru un spiedienu.
Pirms vācu ķīmiķa Friča Hābera Hābera procesa izgudrošanas visi mēslošanas līdzekļi bija jāizgatavo no jau esošām nitrātu nogulsnēm, piemēram, bagātīgajām gvano nogulsnēm Dienvidamerikas alās vai putnu izkārnījumu slāņiem Klusā okeāna salās. Hābera procesa parādīšanās padarīja masveida lauksaimniecību patiesi iespējamu, ļaujot pastāvēt lielajām pilsētām, kuras mēs redzam šodien. Turklāt viss slāpekļa saturs visos ražotajos organiskajos savienojumos nāk no amonjaka. Visā pasaulē amonjaka ražošana 2004. gadā bija 109 miljoni tonnu.
Pirms freona izgudrošanas 1928. gadā amonjaks bija standarta aukstumaģents. To joprojām šauri izmanto mazos ledusskapjos. Lielākajā daļā mūsdienu mājas ledusskapju dzesēšanai izmanto CFC, taču, zinot, ka šīs ķīmiskās vielas ir bīstamas mūsu ozona slānim, amonjaka izmantošana atkal ir palielinājusies, īpaši rūpnieciskos procesos, piemēram, lielapjoma ledus ražošanā.
Dažreiz dzeramajam ūdenim pievieno amonjaku kopā ar hloru, veidojot hloramīnu, dezinfekcijas līdzekli. 5-10% amonjaka šķīdumus izmanto arī kā sadzīves tīrīšanas līdzekli, taču šajā kontekstā tos nekādā gadījumā nedrīkst sajaukt ar hloru, jo izdalās dažādas kancerogēnas un toksiskas gāzes.
Tā kā amonjaks var būt toksisks pārmērīgā daudzumā asinsritē, mūsu ķermenim ir paņēmiens, kā no tā atbrīvoties – reducē to līdz salikta urīnviela. Urīnviela veido lielāko daļu mūsu urīna sausā svara.
Amonjaku var izmantot arī kā degvielu. Lai gan tas nav tik jaudīgs kā citas degvielas, tas neatstāj kvēpus, un šī īpašība kopā ar citām ļāva to izmantot eksperimentālajā raķešu lidmašīnā X-15.