Visā Eiropā un Ziemeļamerikā ir tradicionāls, ka līgava pieņemšanā iemet savu pušķi un visas klātesošās vientuļās sievietes sacenšas tā noķeršanā. Tiek uzskatīts, ka sieviete, kas noķer pušķi, ir nākamā, kas apprecēsies. Bet kā radās šī paraža?
Viduslaiku Eiropā līgava parasti negaidīja, ka atkal valkās savu kāzu kleitu, un kleita tika uzskatīta par veiksmi citām sievietēm, kas ir sava veida auglības šarms. Pēc kāzām vientuļās sievietes dzenāja līgavu un noplēsa viņas kleitas gabalus, atstājot viņu saplaisājusi. Gadu gaitā kāzu kleitas kļuva dārgākas, un sievietēm kļuva tradicionāli tās paturēt kā piemiņu vai nodot meitai kāzu dienā.
Lai viesi neplēstu kāzu kleitu, līgavas sāka mest citus priekšmetus, lai novērstu uzmanību, no kuriem viens bija prievīte. Vēlāk pušķis kļuva par tradīcijām bagātāko priekšmetu. Kāzu pušķis ir īpaši piemērots šim lietojumam, jo ziedi simbolizē auglību, un kā ātrbojīgus priekšmetus līgava tos nevēlētos paturēt. Pušķis ir arī drošāks mētāšanas priekšmets nekā prievīte, jo dažreiz bija zināms, ka nepaklausīgi un nepacietīgi kāzu viesi mēģināja atņemt līgavai prievīti, kamēr viņa to vēl valkāja.
Dažām mūsdienu līgavām un līgavaiņiem nepatīk pušķu mešanas tradīcija un vai nu to pārveido, vai vispār atsakās no tā. Pušķa mētāšana var būt neērta neprecētām sievietēm, kuras nevēlas precēties vai kuras jūtas piespiestas ierasties. Arī sacensība par pušķa noķeršanu var kļūt par vardarbīgu satricinājumu. Dažas līgavas rīko pasākumu tā, lai viņu istabene vai draugs, kurš ir saderinājies, noķertu pušķi. Citi izvēlas katrai savai līgavas māsai dāvināt nelielu pušķi vai arī katrai sievietei reģistratūrā uzdāvināt kādu ziedu no līgavas pušķa.