Kas bija Džons Kvinsijs Adamss?

Viņš dzimis 1767. gadā Masačūsetsā un jau bērnībā pavadīja tēvu diplomātiskajos braucienos uz Eiropu, tāpēc pirms pilngadības prata vairākas valodas un pazina Eiropas galmus labāk nekā vairums tā laika amerikāņu. Vēl pusaudža gados viņš strādāja par sekretāru ASV pārstāvniecībā Krievijas impērijā, un vēlāk, jau nobriedis politiķis, bija pirmais ASV sūtnis Krievijā ar rezidenci Sanktpēterburgā. Tā bija tā pati impērija, kuras sastāvā tolaik atradās Vidzeme un Kurzeme, tāpēc viņa dienasgrāmatās Baltijas jūras reģions parādās kā tirdzniecības un kara politikas krustpunkts.

Diplomāta karjerā viņš pārstāvēja savu valsti arī Nīderlandē, Prūsijā un Lielbritānijā, un piedalījās sarunās, kas izbeidza 1812. gada karu ar Lielbritāniju. Augstāko punktu šajā darbā viņš sasniedza kā valsts sekretārs prezidenta Džeimsa Monro valdībā. Tieši šajā amatā viņš sagatavoja līgumu, ar kuru ASV no Spānijas ieguva Floridu, un bija galvenais autors ārpolitikas principam, kas pazīstams kā Monro doktrīna, proti, Eiropas lielvarām vairs nav pieļaujama jauna kolonizācija Amerikas kontinentos.

Prezidenta amatu viņš ieguva neparastā ceļā. 1824. gada vēlēšanās neviens kandidāts neieguva vajadzīgo elektoru balsu vairākumu, tāpēc izvēle pārgāja Pārstāvju palātai, kas ievēlēja Adamsu, lai gan tautas balsojumā vairāk balsu bija Endrjū Džeksonam. Džeksona atbalstītāji šo iznākumu nosauca par koruptīvu darījumu, jo Adamss par valsts sekretāru iecēla Henriju Kleju, kura atbalsts bija izšķirošs. Šis apvainojums viņa prezidentūru pavadīja līdz galam un padarīja gandrīz visu iecerēto programmu neizpildāmu.

Kā prezidents viņš piedāvāja plašu valsts ieguldījumu plānu ceļos, kanālos, zinātnē un izglītībā, tostarp ideju par nacionālu universitāti un astronomisko observatoriju. Kongress lielāko daļu noraidīja, uzskatot to par federālās varas pārsniegšanu, un nākamajās vēlēšanās viņš zaudēja Džeksonam. Tā bija viena no tām prezidentūrām, kuras nozīme meklējama nevis panāktajā, bet strīdā par valsts lomu, kas turpinās joprojām.

Interesantākā daļa sākās pēc amata zaudēšanas. Adamss tika ievēlēts Pārstāvju palātā un tajā nostrādāja septiņpadsmit gadus līdz pat savai nāvei 1848. gadā, kļūstot par vienīgo bijušo prezidentu, kurš šādi atgriezies politikā. Viņš cīnījās pret noteikumu, kas neļāva palātā izskatīt lūgumrakstus par verdzību, un panāca tā atcelšanu. Viņš arī uzstājās ASV Augstākajā tiesā, aizstāvot nelikumīgi paverdzinātos afrikāņus lietā par kuģi Amistad, un šo lietu uzvarēja.

Raksturs viņam bija smags, un to atzina arī atbalstītāji. Adamss bija ārkārtīgi apdāvināts, ļoti strādīgs un tikpat necietīgs pret kompromisiem, ko prasa ikdienas politika, tāpēc viņa panākumi sanāca tur, kur bija vajadzīgs vientuļš principa aizstāvis, nevis koalīcijas veidotājs. Vēsturnieki viņu tāpēc mēdz vērtēt kā izcilu valsts sekretāru, viduvēju prezidentu un ievērojamu kongresmeni, un šāds vērtējums ASV prezidentu vidū ir retums.