Kas bija Pastmarku likums?

Zīmoga esamība liecināja par uzliktā nodokļa samaksu. Papīra izmantošana, kas bija apzīmogota juridiskiem dokumentiem, Anglijā bija iedibināta prakse gadiem ilgi, taču uz amerikāņu kolonistiem nekad nebija attiecināti tādi paši ierobežojumi. Viņi bija sašutuši un reaģēja vardarbīgi.

Anglijas parlaments pieņēma Pastmarku likumu, tieši mēģinot piesaistīt līdzekļus britu militārpersonām, kas aizstāv Amerikas koloniju robežas. Likuma pārkāpējus tiesāja viceadmiralitātes tiesās. Šis jēdziens bija svešs agrīnajiem kolonistiem, kuri līdz tam bija piedzīvojuši tikai ārējo un netiešo nodokļu uzlikšanu. 1764. gada Cukura likums bija tirdzniecības nodoklis, taču tas tieši neietekmēja viņu dzīvi tādā pašā veidā. Var teikt, ka ažiotāža, ko izraisīja Pastmarku likuma pieņemšana, iesēja neapmierinātības sēklas, kas pēc aptuveni desmit gadiem izcēlās konfliktā, kas pazīstams kā Amerikas revolūcija.

Pastmarku likumu nebija iecerējuši vai neuzskatīja par apspiešanas aktu, ko izdarījuši daudzi tā laika spīdekļi. Pat Bendžamins Franklins piekrita nodoklim, kaut arī ne bez vilcināšanās. Neskatoties uz mātes valsts nodomiem, koloniālā reakcija bija intensīva, nelabvēlīga un tūlītēja. Viena no neparedzētajām likuma pieņemšanas sekām bija dažu spēcīgāko koloniālās sabiedrības frakciju, proti, juristu, garīdznieku, uzņēmēju un žurnālistu, apvienošanās.

Amerikāņu kolonisti neuzskatīja, ka viņi ir godīgi pārstāvēti Lielbritānijas valdībā, un viņu protests pret “nav nodokļu bez pārstāvības” nekad netika likumīgi risināts. Pastmarku likums viņus saniknoja, jo viņi neredzēja vajadzību pēc armijas, kas bija jāsedz ieņēmumiem. Kolonisti turējās pie sava, un, nespējot īstenot likumu, Anglijas parlaments bija spiests to atcelt nākamā gada pavasarī. Nodokļi un neapmierinātība pieauga, līdz koloniālā Amerika uzsāka karu ar mātes valsti, Amerikas revolūcijas laikā īstenojot savu vajadzību pēc neatkarības.