Renesanse bija Eiropas vēstures periods, ko iezīmēja kultūras uzplaukums. Daudzi apstākļi kopā izraisīja renesansi, un šis vēstures periods Eiropā dzīvoja milzīgas pārmaiņas. Vēsturnieki turpina skaidrot šī laika perioda vēsturi gadsimtiem vēlāk, un daudzi cilvēki novērtē atšķirīgo mākslu, intelektuālos sasniegumus un zinātnes sasniegumus, kas to iezīmēja. Šis termins tiek lietots arī vispārīgi, lai runātu par pēkšņu eksploziju mākslā un kultūrā.
Tiek uzskatīts, ka renesanse radās 14. gadsimta Itālijā, Eiropai pamazām izejot no viduslaikiem. Dažādiem vēsturniekiem ir unikāls skatījums uz to, kas tieši izraisīja Renesansi, taču viņi kopumā piekrīt, ka tā bija klasiskās mācīšanās un mākslas atdzimšana. Daži ir norādījuši, ka melnās nāves izplatīšanās izraisīja lielāku interesi par dzīvību uz Zemes, jo cilvēkiem tika atgādināts par viņu mirstību.
Kultūras ziņā Eiropa Renesanses laikā ir panākusi tik daudz nozīmīgu progresu, ka tos nebūtu iespējams aprakstīt šajā īsajā rakstā. Poligrāfijas parādīšanās sniedza iedzīvotājiem daudz plašākas zināšanas, savukārt eiropieši sāka novērtēt izglītību un enerģisku zinātnisko apmācību. Šajā periodā uzplauka daudzi zinātnieki, mākslinieki, filozofi, dzejnieki un rakstnieki, tostarp Viljams Šekspīrs, Leonardo da Vinči, Mikelandželo, Nikolo Makjavelli, Sandro Botičelli, Erasms, Mārtiņš Luters, Koperniks, Galilejs un Tomass Mors un daudzi citi.
Klasiskās mācīšanās un vērtību atdzimšana atklāja daudzus sengrieķu un latīņu tekstus, un tulkojumi padarīja tos pieejamākus visiem. Renesanses laikā māksla uzplauka, iedibinātajai mecenātu un mākslinieku sistēmai kļūstot daudz plašākai. Tika izstrādāti jauni paņēmieni glezniecībā, mūzikā, dzejā un teātrī, kamēr zinātnieki domāja par debesu dabu un izvirzīja teorijas par pasaules pamatdarbiem.
Arī Eiropas sabiedrība krasi mainījās, renesansei mainot attieksmi pret valdību, tiesībām, reliģiju un bagātību. Daudzi monarhi bija spiesti pielāgoties mainīgajiem pasaules apstākļiem, pat ja viņi mudināja savas tautas izpētīt un ieviest jauninājumus. Šo periodu iezīmēja daudzi nacionālie “zelta laikmeti”, jo valstis sūtīja kuģus uz visām pasaules malām, lai uzzinātu par jaunām vietām, cilvēkiem un lietām.
Renesansei sekoja reformācija, radikāls periods Eiropas vēsturē, kas sākās ap 16. gadsimtu. Reformācijas laikā kristīgā baznīca piedzīvoja postošas šķelšanās, daudziem teologiem noliedzot romiešu autoritāti pār ticību un reliģiskiem jautājumiem. Reformācija lika pamatus arī sociālajām revolūcijām un neatkarības cīņām Eiropā un dažādās kolonijās visā pasaulē.