Angļu vijolīte jeb viola odorata ir populārs daudzgadīgs augs ar smaržīgiem purpursarkaniem ziediem. Šos ziedus ir salīdzinoši viegli audzēt un uzziedēt agrā pavasarī. Šo īpašo vijolītes veidu visbiežāk audzē Eiropā, Ziemeļamerikā un Āzijā. Daudzas senās kultūras augstu novērtēja šo ziedu tā kosmētisko īpašību un domājamo ieguvumu dēļ veselībai. Mūsdienās angļu vijolīti bieži apbrīno dārzos vai patērē kā garnējumu.
Citi angļu vijolītes nosaukumi ir saldā violetā, zilā violetā, parastā zilā violetā, dārza violetā un karaliskās drēbes angļu violeta. Šie ziedi vislabāk aug salīdzinoši aukstā augsnē. Dārzniekiem, kas stāda stādus pavasarī, tas jādara dažas nedēļas pirms pēdējām gaidāmajām salnām. Sēklas jāstāda divus līdz trīs mēnešus pirms šī datuma.
Šīs vijolītes plaukst daļējā saules gaismā. Augsnei jāsatur liels daudzums organisko materiālu un jāsaglabā mitrums, taču tai jābūt labi drenētai. Lai gan angļu vijolīte bieži nepiesaista daudzus dārza kaitēkļus, ir zināms, ka gliemeži tos ēd. Dārzniekam ir vai nu ar rokām jānovāc aizvainojošie kaitēkļi, vai arī jāveic ķīmiska apstrāde, lai tos atvairītu, pirms tie parādās.
Nobriedušas angļu vijolītes būs aptuveni 6 collas (15.24 cm) garas. Vijolīšu kopas bieži izplešas līdz pēdas (30.48 cm) garumā. Ziedi ir dziļi purpursarkani, kas robežojas ar zilu krāsu, un to zaļās lapas var iegūt apaļu vai sirds formu.
Angļu vijolītei ir bijusi nozīmīga loma dažādos vēstures posmos. Senajā Grieķijā daudzi uzskatīja, ka zieds var palīdzēt tiem, kas cieš no bezmiega. Romieši uzskatīja, ka šīs vijolītes saknes var izārstēt podagru. Ķelti izmantoja kosmētiku no angļu vijolītēm, un 1500. gados angļi pagatavoja no vijolītēm sīrupu, ko izmantoja kā līdzekli pret dzeltenumu un epilepsiju.
Lai gan daudzi mūsdienu dārznieki, kas stāda angļu vijolītes, vienkārši priecājas par to skaistumu un smaržu, daži novāc augu praktiskiem nolūkiem. Angļu vijolītēm ir vairāki kulinārijas pielietojumi. Dārznieki var izmantot ziedlapiņas kā salātu garnējumu vai izvēlēties ziedlapiņas etiķa, sviesta vai konservu aromatizēšanai. Daži cilvēki pat izmanto angļu vijolītes tējā un kūkā. Ziedlapiņām ir salda garša, savukārt lapas mēdz būt nedaudz skābākas.
Mūsdienu angļu vijolītes lietojums sniedzas arī ārpus kulinārijas jomas. Tās ziedlapiņas var izmantot krāsvielām un smaržvielām. Sīrupu, kas pagatavots no ziedlapiņām vai saknēm, izmanto kā augu izcelsmes līdzekli pret klepu un saaukstēšanos. Britu augu izcelsmes zāles pat izmanto ziedus un lapas, lai radītu zāles pacientiem ar kuņģa vai krūts vēzi, taču nav pieņemtu medicīnisku pierādījumu, kas apstiprinātu to iespējamo efektivitāti.