Apūdeņošanas kanāls ir ūdensceļš, bieži vien mākslīgs vai uzlabots, kas būvēts, lai novadītu ūdeni no avota, piemēram, ezera, upes vai strauta, uz augsni, ko izmanto lauksaimniecībai vai ainavu veidošanai. Būtisks lauksaimniecības elements, kas atrasts arheoloģiskajos izrakumos, kas datēti jau 4,000. gadu pirms mūsu ēras, apūdeņošanas kanāli bieži vien ir nozīmējuši atšķirību starp uzturu un badu. Apūdeņošanas kanāls viselementārākajā līmenī ir ar ūdeni piepildīta tranšeja. To var ierakt zemē un pēc tam piepildīt ar ūdeni, vai esošu straumi var paplašināt procesā, ko sauc par “kanalizāciju”, un pēc vajadzības novirzīt, lai nodrošinātu maksimālu efektivitāti. Vēl viens veids, kā izveidot kanālu, ir vispirms uzcelt sienas, izmantojot sauso zemi kā gultni, un savienot to ar ūdens avotu tikai tad, kad tas ir pilnībā uzbūvēts.
Viena no apūdeņošanas kanālu grūtībām ir nodrošināt uzticamu ūdens plūsmu. Ja kanāls ir tieši savienots ar ūdens avotu, piemēram, ezeru vai upi, ūdens padeve ir diezgan uzticama, taču ir jāuzmanās, lai netiktu izmantots tik daudz ūdens, kas ciestu citas teritorijas. Ja apūdeņošanas kanāls šķērso lielu attālumu vai tam ir jāpārvietojas uz augstuma izmaiņām, ir jāizmanto citas stratēģijas. Ir izplatīts, piemēram, būvēt rezervuāru, lai uzglabātu ūdeni apūdeņošanai un piepildītu apūdeņošanas kanālus ar aizsprostu un slūžu sistēmām. Vēl viena metode ir izrakt kanālus blakus ūdens apgādes avotiem un uzbūvēt dambjus vai slūžas, kas tos atdala, atverot tos, kad irigācijas kanālā ir nepieciešams ūdens, un pēc tam tos aizverot.
Apūdeņošanas kanāli ne vienmēr piegādā ūdeni tieši apūdeņojamajā augsnē; daudzos gadījumos ūdens no kanāla līdz labībai jānogādā citos veidos. Viens izplatīts veids, kā to izdarīt, ir novirzīt ūdeni no kanāla apūdeņošanas grāvjos jeb “sānu grāvjos”, kas izrakti labības rindu tiešā tuvumā. Kad labības tiek stādītas kalnu nogāzēs, dažreiz tiek uzbūvētas sarežģītas sistēmas, lai no apūdeņošanas kanāla nogādātu ūdeni kalnup.
Liela problēma ir efektīva un ekonomiska ūdens izmantošana apūdeņošanā. Lai gan 40 procenti no visas pasaulē saražotās pārtikas nāk no apūdeņotām zemēm, pati apūdeņošana patērē 80 procentus no saldūdens krājuma, kas nozīmē ļoti neefektīvu ūdens izmantošanu. Dažos gadījumos pārmērīgs ūdens daudzums vienkārši iesūcas zemē; citos tas aizplūst no zemes, lai to apūdeņotu. Mūsdienu apūdeņošanas kanāli tiek būvēti un pārvaldīti saskaņā ar arvien sarežģītākiem ūdens apsaimniekošanas un saglabāšanas modeļiem. Jārūpējas arī par apūdeņošanas ūdens un noteces aizsardzību no pesticīdu un mēslojuma piesārņojuma.