Nikābs ir sejas pārklājums, ko dažas musulmaņu sievietes izmanto, lai aizsegtu seju. To parasti pavada apģērbs, piemēram, hidžabs, kas aptver visu ķermeni, izņemot seju un rokas. Arābu nikābs vienkārši attiecas uz reģionu, kurā nikābs tiek nēsāts visbiežāk, piemēram, tādās valstīs kā Saūda Arābija. Arābu nikabs ir pretrunīgs daudzās musulmaņu valstīs, kur islāma zinātnieki nav vienisprātis par to, vai tas ir reliģiski nepieciešams, un tas ir pretrunīgs arī Rietumvalstīs, kur diskusijas par nikabu rodas no jautājumiem par to, vai tas ir pieņemams sieviešu kontekstā. cilvēktiesības.
Islāma reliģija atkarībā no islāma valsts vai veida nosaka musulmaņu cilvēku uzvedības kodeksus. Lielākā daļa islāma reliģisko autoritātes apgalvo, ka sievietēm, lai ievērotu islāma noteikumus, ir nepieciešams pilnīgs ķermeņa pārklājums, izņemot seju un rokas. Šo pilno pārklājumu parasti sauc par hidžabu.
No otras puses, arābu nikabs var būt vai nebūt pilnvarots atkarībā no tā, kurai islāma autoritātei sieviete seko. Arābu nikabs ir materiāla plīvurs, ko sieviete nēsā uz sejas. Hidžabs aizsedz viņas matus, un nikābs aizsedz viņas seju no deguna uz leju, tāpēc redzamas tikai viņas acis.
Viens arguments par plīvura nēsāšanu, neskaitot islāma likumu reliģiskās interpretācijas, ir tas, ka sievietes, kuras to valkā, ir pieticīgākas nekā tās, kuras to nenēsā. Pat ja nikābs nav absolūti nepieciešams, lai sieviete ievērotu islāma likumus savā teritorijā, plīvura nēsāšana var liecināt par dievbijību un uzticību viņas reliģijai. Burkas ir atšķirīgi apģērbi no nikabiem, un tie nosedz visu seju ar daļēji necaurspīdīgu paneli, lai acis varētu redzēt cauri.
Nikabi kā dievbijīgu islāma sekotāju simboli dažās islāma sabiedrībās var būt šķeltnieciski. Piemēram, Sīrija aizliedza skolotājiem valkāt nikabu 2010. gadā un pēc tam mainīja aizliegumu 2011. gadā. Aizlieguma iemesls bija panākt, lai skolotāji atbilstu laicīgākai pieejai skolai valstī, taču to pamudināja spēcīgs konservatīvs islāma lobijs.
Arābu nikabs ir ne tikai strīdīgs apģērbs dažās islāma valstīs, bet arī apģērbs, kas var būt pretrunā ar citu valstu kultūrām, kas nav islāma valstis. Drošības apsvērumi ir minēti kā iemesli, lai aizliegtu apģērbu, piemēram, plīvurs traucē atbilstošu redzamību braukšanai. Tiek apspriesti arī identifikācijas jautājumi, jo sieviete, kas valkā nikabu, var nebūt identificējama situācijās, kad ir noticis noziegums vai kad iestāde pieprasa identifikāciju citu iemeslu dēļ, piemēram, universitātes eksāmenu dēļ.
Rietumu kultūras var arī uzskatīt, ka nikabs ir problēma, kad runa ir par sieviešu cilvēktiesībām, jo islāma likumi nosaka, ka plīvurs un hidžābs ir paredzēts tikai sievietēm, savukārt vīriešiem nav jāievēro nekādi šādi apģērba noteikumi. Integrācija var būt vēl viena problēma, jo nikabs citiem cilvēkiem norāda, ka sieviete vēlas ievērot islāma likumu noteikumus, kas var nebūt valsts kultūra kopumā. 2011. gadā Francija pat aizliedza valkāt nikābu sabiedriskās vietās, paredzot naudas sodu sievietēm, kas pārkāpj jauno likumu.