Autoimūnais artrīts ir artrīta veids, ko izraisa imūnsistēmas anomālijas, kuru rezultātā organisms sāk uzbrukt savām locītavām un saistaudiem. Ir atzītas daudzas dažādas artrīta formas, un daudzas no tām ir autoimūnas. Daži izplatīti autoimūna artrīta piemēri ir ankilozējošais spondilīts, reimatoīdais artrīts un juvenīlais artrīts. Šis stāvoklis var būt diezgan novājinošs un grūti ārstējams, īpaši, ja pacients ļauj artrītam kādu laiku progresēt, pirms viņš meklē medicīnisko palīdzību.
Autoimūna artrīta gadījumā imūnsistēma identificē olbaltumvielas, kas organismā dabiski atrodas kā antigēnus, kam nepieciešama imūnsistēmas reakcija. Šie proteīni tiek uzbrukti, izraisot iekaisumu un sāpes. Laika gaitā atkārtoti imūnsistēmas uzbrukumi var izraisīt locītavu un saistaudu deģenerāciju, kas var veicināt deformācijas, piemēram, saliektus pirkstus vai saliektu mugurkaulu. Pacientam parasti ir arī mobilitātes problēmas papildus hroniskām sāpēm iekaisuma rezultātā.
Agrīnās stadijās autoimūnais artrīts var būt salīdzinoši viegls, un pacients var uzreiz neapzināties, ka viņam ir kāda problēma. Locītavas var būt sāpīgas, stīvas, pietūkušas un jutīgas pieskaroties, taču īpaši jauniem cilvēkiem šos simptomus var novērst tikai tad, kad tie pasliktinās, jo artrīts bieži tiek uzskatīts par stāvokli, kas galvenokārt skar gados vecākus cilvēkus. Autoimūnam artrītam progresējot, sāpes var kļūt hroniskas, un locītavas var kļūt bojātas, liekot pacientam meklēt medicīnisko palīdzību.
Ārstēšana parasti ietver medikamentu lietošanu, lai apkarotu iekaisumu un mazinātu imūnreakciju, lai locītavām būtu iespēja dziedēt. Pacients var arī apmeklēt fizikālās terapijas sesijas, lai viegli nostiprinātu un izstieptu locītavas, lai tās saglabātu elastību un funkcionalitāti. Ārstēšanai jābūt pielāgotai pacienta artrīta formai, smaguma pakāpei un atrašanās vietai. Ideālā gadījumā daži no autoimūna artrīta radītajiem bojājumiem tiks novērsti ar ārstēšanu, un citos gadījumos ārstēšana var apturēt vai palēnināt deģenerāciju.
Autoimūno traucējumu cēloņi nav labi saprotami. Dažos gadījumos šķiet, ka tiem ir ģenētisks raksturs, un ģimenes anamnēzē ir autoimūna slimība, kas palielina risku saslimt ar autoimūnu stāvokli. Citos gadījumos autoimūnu traucējumu prognozēšana var būt grūtāka. Agrīna šādu stāvokļu ārstēšana ir ļoti svarīga, jo tie pakāpeniski pasliktināsies, līdz tiek piedāvāta ārstēšana, un var izraisīt smagu deģenerāciju un invaliditāti.