Bērna nolaidība rodas, ja vecāki vai aizbildņi nespēj nodrošināt bērnam atbilstošu aprūpi. Nolaidība var būt fiziska, medicīniska, izglītojoša vai emocionāla. Dažus nolaidības gadījumus ir viegli pamanīt, savukārt daudzi citi paliek nepamanīti. Lai gan atsevišķi incidenti var būt tikpat kaitīgi kā atkārtoti, termins bērna nolaidība parasti attiecas uz atkārtotas vai ilgstošas nolaidīgas uzvedības gadījumiem. Tāpat bērnu nevērību nevajadzētu jaukt ar vardarbību pret bērnu, kas ietver tīšu fizisku ievainojumu nodarīšanu bērnam.
Ārēji pamanāmākā bērna nolaidības forma ir saistīta ar darbības fiziskajiem aspektiem. Ja vecāks vai aizbildnis nevar pienācīgi pabarot savu bērnu vai nodrošināt atbilstošu pajumti vai izmitināšanu, viņi var tikt uzskatīti par nolaidīgiem. Vecākus un aizbildņus var arī uzskatīt par nevērīgiem, ja viņi nenodrošina pienācīgu viņu aprūpē esošā bērna uzraudzību, un dažkārt var tikt saukti pie atbildības par jebkuru nelikumīgu darbību, ko bērns veic, atrodoties bez uzraudzības.
Cits bērna nolaidības veids ir medicīniskās palīdzības atteikšana no slima vai ievainota bērna. Tas var būt liels strīdu temats, jo ir daudzas reliģijas, kas neļauj izmantot mūsdienu medicīnu daudzu slimību ārstēšanai. Vairumā gadījumu ir pieņemts lēmums, ka bērna veselība un drošība ir galvenā prioritāte un medicīniski nepieciešamo ārstēšanu dzīvības vai nāves situācijās nedrīkst atteikt, pamatojoties uz reliģisko pārliecību.
Attiecībā uz bērna nevērības audzināšanu, vecāks vai aizbildnis ir atbildīgs par atbilstošas izglītības nodrošināšanu viņu aprūpē esošajam bērnam. Tas ietver visu vietējo un valsts izglītības prasību izpildi. Tradicionālās vai pārveidotās izglītības iespējas nesniegšana bērnam saskaņā ar likumu tiek uzskatīta par nolaidību, jo tas var nopietni traucēt bērna mācīšanās spēju pienācīgu attīstību.
Vēl viens bērna nolaidības aspekts ir emocionāla atbalsta trūkums bērnam. Emocionāla nolaidība var izraisīt acīmredzamu sociālās mijiedarbības trūkumu ar bērnu, kā arī pastāvīgu uzvedību, kas var mazināt bērna pašvērtības un pašcieņas sajūtu. Lai gan emocionālā nolaidība var nešķist tik smaga kā citi nolaidības veidi, ietekme uz bērna emocionālo labsajūtu var būt kaitīga un nopietni pasliktināt viņa emocionālās spējas vēlākā dzīvē.
Ja tiek konstatēts, ka vecāks vai aizbildnis ir nolaidīgs, to ne vienmēr var uzskatīt par tīšu darbību. Daudzas ārējas ietekmes, piemēram, nabadzība, bezpajumtniecība, reliģija vai kultūras uzskati, var radīt situācijas, kurās var rasties nolaidība. Šādos gadījumos ir daudz palīdzības programmu un konsultāciju iespēju, kas var palīdzēt vecākiem un aizbildņiem, nodrošinot nepieciešamos resursus, lai pienācīgi rūpētos par sevi un savu bērnu. Citos gadījumos vecāku vai aizbildni var uzskatīt par tīšu nolaidību, un viņam var tikt izvirzīta kriminālapsūdzība.