Kas ir biheiviorisms?

Šīs jomas tēvs ir Džons B. Vatsons, kurš šo terminu ieviesa 1913. gadā, apgalvojot, ka vēlējies psiholoģijas uzmanību pievērst uzvedības izpētei, nevis miglainai prāta izpētei. Daudzi citi zinātnieki un pētnieki pārņēma šo disciplīnu un paplašināja to, un ievērojams uzvedības speciālists bija BF Skinner, pētnieks, kurš strādāja 20. gadsimta vidū un beigās.

Pēc biheivioristu domām, viss ir uzvedības forma, kas rodas, reaģējot uz stimuliem vidē. Tas ietver tādas lietas kā kritiskā domāšana un problēmu risināšana, fizisko uzdevumu izpilde un emociju pieredze. Lai gan biheivioristi atzīst, ka notiek kognitīvie procesi un tie var būt iesaistīti uzvedībā, viņi uzsver, ka šie procesi notiek, reaģējot uz stimuliem, padarot šādu procesu iznākumu par uzvedības formu.

Biheiviorisms lielā mērā koncentrējas uz kondicionēšanas izmantošanu, ideju, ka stimulus var izmantot, lai mācītu organismus atkārtot vai izvairīties no uzvedības. Faktiski kondicionēšanu var izmantot, lai manipulētu ar organisma uzvedību, lai radītu vēlamo rezultātu. Piemēram, cilvēki izmanto kondicionēšanu dzīvnieku apmācībā, lai mācītu dzīvniekiem rīkoties, piemēram, griezties pēc jātnieka komandas, sēdēt, kad tiek saņemts signāls, vai uzbrukt, kad to pavēl rīkotājs.

Izmantojot šo sistēmu, daudzas lietas var kvantitatīvi noteikt, manipulēt un izpētīt, lai uzzinātu vairāk par organismu uzvedību no skudrām līdz ziloņiem. Dažās citās jomās ir integrēti daži no disciplīnas jēdzieniem, piemēram, ideja par operantu kondicionēšanu, lai veicinātu vēlamo uzvedību, un daži biheivioristi savā darbā izmanto vairāk vai mazāk radikālas biheiviorisma formas.

Pret šo jomu ir izteikti daži iebildumi. Piemēram, daži teologi apgalvo, ka šķiet, ka tā noraida Dieva vai augstāka spēka esamību, likvidējot brīvo gribu un izturoties pret cilvēkiem kā pret mašīnām. Citi cilvēki psiholoģijas jomā ir arī apgalvojuši, ka biheiviorisms nepilnīgi izskaidro nepareizu uzvedību vai problēmas, kas, šķiet, ir psiholoģiskas, nevis uzvedības izcelsmes.