Deindustrializācija attiecas uz pāreju no rūpnieciskās ražošanas vai ražošanas ekonomikā. Tas kontrastē ar industrializāciju — virzību uz ekonomiku, kas organizēta ap rūpniecību. Ražošanas darbavietu zaudēšana valstī var būt saistīta ar uz pakalpojumiem orientētu darba vietu pieaugumu vai tādu darba vietu pieaugumu, kas ir vērstas uz pakalpojuma apliecināšanu, nevis produkta radīšanu. Viens no izplatītākajiem deindustrializācijas iemesliem ir darbietilpīgu darbu ārpakalpojumi valstīm ar lētāku darbaspēku.
Industrializācija parasti attiecas uz pārmaiņām ekonomikas organizācijā, ko Lielbritānija piedzīvoja 18. un 19. gadsimtā. Lauksaimniecības efektivitātes uzlabojumi ļāva daudziem lauksaimniekiem nodarboties ar citiem amatiem. Ogļu dedzināšanas tehnoloģija ļāva galvenajam ražošanas jaudas avotam pāriet no vilkmes dzīvniekiem uz mehanizētām spēkstacijām. Ogles arī atvēra dzelzceļu un tvaika kuģu tirdzniecību, kas veicināja turpmākus tehnoloģiskos jauninājumus. Otrā industriālā revolūcija bija industrializācijas virsotne, ko veicināja elektrība un iekšdedzes dzinējs.
Viens no deindustrializācijas avotiem ir darba vietu pārcelšana no ražošanas sektora uz pakalpojumu nozari. Pakalpojumu sektors ietver darbus, kas saistīti ar pakalpojuma sniegšanu klientam, nevis vienkārši preces ražošanu. Piemēri: restorāni, kazino, mājas remonts un finanšu pakalpojumi. Sabiedrībai kļūstot bagātākai, pieprasījumam pēc pakalpojumiem ir tendence pieaugt. Cilvēki ar augstiem ienākumiem ir vairāk gatavi maksāt par izklaides un konsultāciju pakalpojumiem papildus materiālajām precēm.
Digitālo un komunikāciju tehnoloģiju uzlabojumi pēdējo desmitgažu laikā ir ļāvuši daudzām jaunām darbavietām balstīties tikai uz zināšanām. Uzņēmumi arvien vairāk nolīgst darbuzņēmējus, lai sniegtu tiem konkrētu informāciju, kas nepieciešama klientu piesaistei un apkalpošanai. Šī tendence ir aiz jēdziena “informācijas ekonomika”. Ja darbs ir saistīts ar informācijas ģenerēšanu, tie tiek uzskatīti par pakalpojumu sektora daļu.
Viena konkrēta valsts var piedzīvot deindustrializāciju, jo ražošanas darbi tiek nodoti citām valstīm. Tas bieži notiek tāpēc, ka nabadzīgākajās valstīs ir lētāks darbaspēks vai vieglāka piekļuve dabas resursiem. Strādnieki augsti attīstītās valstīs mēdz pieprasīt augstu atalgojumu, lai uzturētu augstu dzīves līmeni, kas stimulē uzņēmumus atrast lētākus darbaspēka avotus. Turklāt piekļuvi dabas resursiem attīstītajās valstīs bieži stingri regulē valdība. Tādējādi deindustrializācijas tendence vienā valstī ne vienmēr norāda uz globālu tendenci.
SmartAsset.