Ekonomiskā savienība ir vienošanās starp divām vai vairākām suverēnām valstīm, lai koordinētu tirdzniecības politiku. Virzība uz formālu ekonomisko savienību parasti ietver vairākus sadarbības palielināšanas posmus starp valstīm. Dalībvalstīm šajos dažādajos posmos parasti ir kopīgas sauszemes robežas, lai gan ir daudz izņēmumu. Ekonomiskās savienības palielina tirdzniecības efektivitāti, likvidējot tirdzniecības barjeras un sadarbojoties monetārās politikas jomā.
Pirmais posms šajā procesā ietver brīvās tirdzniecības nolīgumu (BTN) izveidi. BTN ietver importa tarifu vai nodokļu atcelšanu starp dalībvalstīm, lai veicinātu iekšējo tirdzniecību. Produkti, kuru izcelsme ir ārpus brīvās tirdzniecības zonas, ir jāidentificē kā tādi, jo katrai dalībvalstij var būt atšķirīga tarifu politika ārvalstu precēm. Bez šī identifikācijas procesa ārvalstu preces parasti nonāks brīvās tirdzniecības zonā caur valsti ar zemākajiem importa tarifiem. Izņemot piekrišanu identificēt šos ārvalstu produktus, BTN uzliek dažus ierobežojumus dalībvalstu ekonomiskajām lietām.
Ārvalstu preču avota izsekošana BTN dalībniekiem var būt dārga procedūra, jo tai ir nepieciešams liels dokumentācijas apjoms. Šo problēmu var atrisināt, izveidojot kopēju ārējo tarifu politiku starp dalībvalstīm. To sauc par muitas savienību, un tas ir nākamais posms ceļā uz pilnīgu ekonomisko integrāciju. Muitas savienības palielina tirdzniecības efektivitāti, bet samazina dalībvalstu brīvību veidot savu ārējās tirdzniecības politiku. Tā kā ārējā tirdzniecība ir cieši saistīta ar ārpolitiku, muitas savienības parasti veidojas tikai starp valstīm, kurām ir kopīgi ārpolitikas mērķi.
Lai turpinātu palielināt tirdzniecības efektivitāti, ir jānovērš visi šķēršļi finanšu kapitāla un darbaspēka kustībai pāri dalībvalstu robežām. Šis procesa posms ceļā uz ekonomisko savienību parasti prasa ievērojamu ciešas sadarbības līmeni starp valdībām. Piemēram, darbinieku kvalifikācija un sertifikāti ir jāsaskaņo, pirms ir iespējama pārrobežu pārvietošanās. Lai līdz šim līmenim palielinātu savstarpējo ekonomisko atkarību, valdībām bieži ir jākoordinē arī fiskālā un monetārā politika.
Formālu ekonomisko savienību var izveidot, veidojot starptautiskas finanšu institūcijas, piemēram, centrālās bankas un citas struktūras, kas regulē tirdzniecību. Šajā brīdī var pieņemt kopīgu valūtu, lai palielinātu efektivitāti un novērstu nenoteiktību, kas saistīta ar naudas maiņas kursiem. Dalībvalstis bieži vien koordinēs reģionālās attīstības un transporta politikas jomas, lai vēl vairāk saskaņotu tirdzniecību un izaugsmi. Lielākais mūsdienu ekonomiskās savienības piemērs ir eirozona, kuru 1. gada 1999. janvārī oficiāli izveidoja vienpadsmit Eiropas valstis.
SmartAsset.