Elektromagnētiskais relejs ir elektriska slēdža veids, ko kontrolē elektromagnēts. To izmanto dažādās lietojumprogrammās, tostarp trauksmēs un sensoros, signālu pārslēgšanā un elektrisko sadales līniju bojājumu noteikšanā un kontrolē. Šī ierīce tika izgudrota 1835. gadā, un kopš tā laika tās vienkāršā funkcija nav daudz mainījusies. Patērētāji ikdienā mijiedarbojas ar elektromagnētiskajiem relejiem dažādos veidos, sākot no biroja apgaismojuma ar laiku un beidzot ar pārbaudes pogām un citām kvalitātes kontroles ierīcēm.
Elektromagnētiskā releja kodols, protams, ir elektromagnēts, kas izveidots, aptinot spoli ap dzelzs serdi. Kad spole tiek darbināta, laižot caur to strāvu, serde savukārt kļūst magnetizēta, piesaistot pagriežamu dzelzs armatūru. Kad armatūra griežas, tā darbina vienu vai vairākus kontaktu komplektus, tādējādi ietekmējot ķēdi. Kad magnētiskais lādiņš tiek zaudēts, armatūra un kontakti tiek atbrīvoti. Demagnetizācija var izraisīt sprieguma lēcienu pāri spolei, izslēdzot citus ierīces komponentus. Tāpēc relejs parasti izmanto diodi, lai ierobežotu lādiņa plūsmu, un katods ir pievienots spoles pozitīvākajā galā.
Elektromagnētiskā releja kontaktiem var būt trīs formas. Parasti atvērti kontakti savieno ķēdi, kad ierīce ir aktivizēta, un atvieno to, kad ierīce nav aktīva, piemēram, gaismas slēdzis. Parasti slēgti kontakti atvieno ķēdi, kad relejs ir magnetizēts, un pārslēgšanās ietver vienu no katra veida kontaktiem. Kontaktu konfigurācija ir atkarīga no paredzētā ierīces pielietojuma.
Elektromagnētiskais relejs spēj kontrolēt izeju ar lielāku jaudu nekā ieeja, un to bieži izmanto kā buferi, lai rezultātā izolētu ķēdes ar dažādu enerģijas potenciālu. Kad elektromagnētam tiek pievadīta zema strāva, izmetot slēdzi, ierīce spēj ļaut caur to plūst lielākai strāvai. Tas ir izdevīgi dažās lietojumprogrammās, piemēram, izslēgšanas trauksmes un citās drošības ierīcēs, jo var izmantot drošāku zemu strāvu, lai aktivizētu lietojumprogrammu, kurai nepieciešams vairāk enerģijas.