Fichu ir šalles veids, kas parasti ir izgatavots no viegla auduma. Fichus bieži ir kvadrātveida, bet salocīts uz pusēm, lai pirms valkāšanas izveidotu trīsstūrveida formu. Fičus nēsā uz pleciem, un tos var sasiet vaļīgā mezglā priekšā, turēt aizvērtus ar piespraudīti, piespraudi vai cērtiņu, pretējā gadījumā galus var iespraust citos valkātāja apģērbos. Alternatīvi, fiču punkti var izstiepties garām lietotāja priekšpusei līdz aizmugurē, kur tos pēc tam piestiprina ar mezglu vai tapu.
Gan vēsturiski, gan mūsdienās lielākā daļa fiču ir izgatavotas no lina auduma, lai gan tās bieži ir apgrieztas ar mežģīnēm un dažreiz ir pilnībā izgatavotas no mežģīnēm. Termins “fichu” ir atvasināts no franču vārda “ficher” pagātnes divdabja, kas nozīmē “labot”. Angļu vārdu “fichu” nevajadzētu jaukt ar franču vārdu “fichu”, kas ir lāsta vārds, kas aptuveni atbilst angļu vārdam “damn”.
Pirms 1700. gadiem fiču parasti valkāja kalpotāji, nabadzīgas dāmas un vecāka gadagājuma dāmas, kuras visas bieži saņēma augstākās klases dāmu kleitas ar tā laika modernu zemu piegriezumu. Lai gan dāmām bija vajadzīgs apģērbs un dažkārt tās bija jāziedo, lai apmierinātu savas vajadzības, viņas nevēlējās upurēt pieticību modes dēļ. Lai atrisinātu šo problēmu, viņi valkāja fičus, lai nosegtu atklātās vietas ap kaklu.
Sākumā bagātās un modīgās dāmas ņirgājās par to, ka nabadzīgākās dāmas izmantoja fiču kā aizsegumu. Tomēr fiču pamazām kļuva populārāks augstāko slāņu vidū kā citu apģērbu akcents un beidzot kļuva par standarta apģērbu. Tas notika astoņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē, un fičus valkāja līdz 1800. gadu beigām vai 1900. gadu sākumam. Ironiski, ka fichus kļuva populārs augstāko slāņu vidū, arvien vairāk sieviešu ar ierobežotiem līdzekļiem — pat tās, kuras nesaņēma novilktas kleitas — sāka valkāt fičus, lai atdarinātu bagātāko dāmu stilus. Mūsdienās fičus dažreiz valkā sievietes, kuras meklē mazliet siltuma vai akcentu citam apģērbam, bet nevēlas valkāt lielāku šalli.