Freska ir krāsošanas paņēmiens, kurā krāsa tiek uzklāta uz ģipša sienas jeb “intonako”, kas joprojām ir mitra, tāpēc siena žūšanas laikā absorbē krāsas krāsu. Izmantojot šo metodi, glezna tiek pastāvīgi nostiprināta uz sienas, par ko liecina matēta, mazāk spīdīga apdare, atšķirībā no krāsas uzklāšanas uz jau nožuvušas sienas. Gleznas, kas parasti tiek veidotas šādā veidā, parasti ir lielākā mērogā nekā parastās gleznas, tāpēc priekšroka tiek dota plašām sienām. Iespējams, slavenākās freskas ir tās, kas atrodas uz Vatikāna Siksta kapelas griestiem, kur renesanses cilvēks Mikelandželo gleznoja daudzus Bībeles ievērojamākos stāstus un varoņus.
Vārda “freska” nozīme itāļu valodā ir “svaiga”, visticamāk, atsaucoties uz svaigu un vēl mitru ģipša sienu kā audeklu. Vēsturiski freskas var datēt pat pirms 30,000 1500 gadu, kad dažās kaļķakmens alās Francijā un Spānijā bija redzamas freskas ar dzīvnieku, piemēram, zirgu, lauvu, bizonu un pat izmirušu mamutu gleznām. Kaļķakmens apmetums tika izmantots XNUMX. gadā pirms mūsu ēras, un tas kļuva izplatīts Vidusjūras reģionos, piemēram, Ēģiptē, Grieķijā un Marokā, kur freskām ir reliģiski mērķi, jo daudzas no tām bija redzamas kapenēs un apbedījumu vietās. Ģipša krāsojuma paraugi tika atrasti arī dažās Āzijas valstīs, piemēram, Indijā un Turcijā.
Papildus svaigajai ģipša sienai vēl viena svarīga freskas gleznas sastāvdaļa ir pati krāsa. Tradicionāli krāsu izgatavo no dabiski iegūtiem maltiem pigmentiem, kurus pēc tam sajauc ar ūdeni. Pēc tam krāsa tiek uzklāta uz mitrā apmetuma ar otu, un abas sastāvdaļas tiek žāvētas vienlaikus. Parasti gleznotājs jeb “freskotājs” gleznas vispārīgās kontūras zīmē ar sarkanu krītu vai “sinopiju”.
Ir trīs vispārīgi fresku veidi atkarībā no apmetuma virsmas svaiguma vai mitruma. Pirmais veids ir “buon freska”, kas burtiski tiek tulkots kā “patiesi svaigs”, jo šim veidam virsmai tiek izmantots mitrākais apmetums. Sajaukts tikai ar ūdeni, pigmentu uzklāj uz mitrā apmetuma, kas pilnībā uzsūc krāsu, kamēr tā žūst. Lai nodrošinātu tā mitrumu, apmetums tiek uzklāts uz sienas pa daļām, atkarībā no tā, cik daudz darba krāsotājs var paveikt seansā.
Otrs veids ir “meco-fresco” vai “vidēji svaigs”, jo apmetums ir tikai nedaudz mitrs, bet pietiekami sauss, lai neveidotos pirkstu nospiedumi. Šī metode pieļauj tikai mērenu krāsas uzsūkšanos. “A secco” jeb “sausajā” fresku gleznojumā audeklam tiek izmantots sausais apmetums, un tas prasa citu pigmenta saistvielu, kas nav ūdens, piemēram, olas dzeltenums, eļļa vai līme. Tas ļauj krāsai savienoties ar sienu, bet īsti neļauj iekļūt. Leonardo Da Vinči radīja savu slaveno gleznu “Pēdējais vakarēdiens”, izmantojot a secco metodi.