Kas ir ģeneratīvā fonoloģija?

Ģeneratīvās fonoloģijas rezultātus var redzēt veidā, kādā valodā viens vārds tiek atvasināts no cita. Piemēram, angļu valodā prefikss “in-” bieži tiek lietots saknes vārdam, lai to noliegtu. Tomēr dažos gadījumos šī prefiksa un saknes sākotnējo skaņu kombinācija rada skaņu kombināciju, kas pārkāpj angļu valodas fonoloģijas noteikumus, tāpēc prefikss vai sakne tiek kaut kādā veidā mainīta. Piemēram, vārds “materiāls” kļūst par “nemateriālu” ar priedēkli “im-”, nevis “in-”, jo [inma] izruna nav pieļaujama. Kādā brīdī angļu valodas runātāji pārveidoja šo vārdu, lai tas labāk atbilstu tā fonoloģijas likumiem.

Citi ģeneratīvās fonoloģijas gadījumi nav redzami vārdu veidošanā, bet gan to izrunāšanas veidā. Piemēram, amerikāņu angļu valodā ir fonoloģisks noteikums, kas pazīstams kā “plakšanas likums”, kas nosaka, ka [t] skaņa kļūst par atloku [ɾ] pirms neuzsvērta patskaņa. Atloks tiek izrunāts tuvāk [d] skaņai, nevis [t] skaņai. To var novērot, kad vārds “cīnīties” [‘fait] kļūst par “cīnītāju” [‘fai dur] un zaudē cieto [t] skaņu.

Pētījumi ģeneratīvās fonoloģijas jomā ietver fonoloģisko noteikumu kartēšanu, kas ir mazāk viegli ievērojami nekā iepriekš minētie piemēri gan angļu, gan citās valodās. Noama Čomska un Morisa Halles 1968. gada The Sound Pattern of English bija agrākais visaptverošais darbs par angļu fonoloģiju, taču turpmākie pētījumi ir precizējuši un apstrīdējuši dažus šī darba pieņēmumus. Daži to izmantojuši kā paraugu, pēc kura balstīt fonoloģiskos pētījumus citās valodās.