Grāla leģenda attiecas uz vairākiem stāstiem, kas saistīti ar Svēto Grālu. Tas var attiekties uz nostāstiem, kas ietverti Artūra mītos, kur vīrieši varēja meklēt un atrast relikviju. Citos gadījumos leģenda atspoguļo visu mācīšanos par Grāla izcelsmi un atrašanās vietu.
Ir dažādas tradīcijas, kas apraksta Grālu vai “Gālu” un tā izcelsmi. Senākie Artūra stāsti to raksturo kā akmeni, kas, iespējams, nokritis no debesīm. Uz šī akmens var saņemt jebkuru ēdienu vai dzērienu, ko vien vēlas, vai arī var saņemt mūžīgo dzīvību. Akmens ir aprakstīts arī kā trauks vai plakans šķīvis. Šī apraksta saknes meklējamas alķīmijas jēdzienos. Filozofu akmens varētu nodrošināt cilvēku ar barību un arī uzturēt dzīvību. Akmens vai trauks ir sastopams agrīnos 12. un 13. gadsimta aprakstos.
Vēlākajos stāstos par Grāla izcelsmi tas tiek minēts kā kauss. Ir divi iespējamie kausa avoti. Tas bija vai nu kauss, no kura Jēzus Kristus dzēra Pēdējā vakariņā, vai arī tas bija kauss, ko izmantoja Kristus asiņu tveršanai. Ja kauss satvēra Kristus asinis, tiek uzskatīts, ka tas sākotnēji piederēja Jāzepam no Arimatijas. Dažās leģendas versijās Jāzeps ir nodevis kausu Kristum par pēdējo vakariņu un pēc tam to izmantojis, lai krustā sišanas laikā noķertu viņa asinis.
Lēmums par to, kas veido Grālu, ir saistīts ar Artūra mītu popularitāti, kā arī ar varoni, kurš to redz. Agrākās leģendas ir rakstījuši Hrētiens de Trojs un Volframs fon Ešenbahs, un tās ir diezgan līdzīgas. Chrétien darbs Perceval ir nepabeigts. Volframa darbs Parzival tiek uzskatīts par vienu no labākajiem agrīnās ģermāņu rakstības paraugiem.
Abos pirmajos darbos vīrietis, kurš ir precējies, bet nekad nav pabeidzis laulību, meklē Grālu. Savā ceļojumā Parzivals sastopas ar vairākiem karaļa Artūra bruņiniekiem. Faktiski Volframā gandrīz puse grāmatas ir veltīta sera Goveina meklējumiem, kurš nekad neredz šo objektu. Tiekšanās pēc pasaulīgajiem panākumiem tiek pretstatīta garīgajiem meklējumiem.
Vēlāki pārskati maina varoni, un tas ir svarīgi, jo tas atspoguļo garīdznieku iejaukšanos, cenšoties padarīt grāmatas mazāk skandalozas. Trauku nomaina pret kausu, un šī svētākā būtība nozīmē, ka precēts vīrietis tam nekad nedrīkst piekļūt, pat ja laulība nav pabeigta. Tā vietā par varoni kļūst Galahads, Lanselota un Elaines jaunava dēls.
Galahadas tīrība un jaunavība ir līdzvērtīga pēdējam viduslaiku Grāla atstāstījumam, Tomasa Malori Le Morte D’Arthur. Artūra mītu popularitātei nevajadzētu būt par labu Baznīcas tiesībām, un Malorijam tika uzdots pievienot morāli un pārvērst Galahadu par svēto figūru. Šajā pēdējā stāstā par viduslaiku periodu nav atsauces uz pagānismu, un tā būtībā ir leģendas Romas katolicizētā versija.
Daži stāsta aspekti paliek nemainīgi. Karalis Arturs uzdod meklēt Grālu, kas daudziem Apaļā galda bruņiniekiem izrādās neveiksmes punkts. Tikai viens bruņinieks to sasniedz un pēc tam atgriežas, lai pastāstītu Artūram par meklējumiem. Attiecībā uz pašu objektu leģenda turpinās, ka Templiešu bruņinieks kādā slēptā vietā sargā Grālu.
Leģendas pārstāstījumi literatūrā mēdz cieši pieturēties pie Mallory versijas. Taču operā Vāgnera Parzivāls cildina vācu eposu. Mūsdienu filmās stāsts ir daudz perverss, īpaši Stīvena Spīlberga un Džordža Lūkasa filmā Indiana Džounss un pēdējais krusta karš. Jāšaubās, vai jebkuras leģendas versijas oriģinālie autori būtu ļāvuši kādam no Džonsa necienīgajiem cilvēkiem ieraudzīt Grālu, kur nu vēl turēt to rokās.