Gūžas plīsums ir traumas veids, ko var izraisīt muskuļu pārmērīga izstiepšana vai atkārtotas gūžas kustības. Plīsums var rasties gūžas muskulī vai gūžas locītavas skrimšļos. Dažādi minētie gūžas plīsuma iemesli ir iekļūšana autoavārijā, kritiens, sporta trauma vai iedzimta gūžas anomālija. Sāpes gūžas rajonā un ierobežotas kustības ir vieni no simptomiem, kas parasti rodas. Parasti ārstēšanas kurss ietver sāpju zāles un fizioterapiju; Dažos gadījumos var apsvērt artroskopisku ķirurģiju.
Ja gurnam ir jāveic darbība, kurai tas nav sagatavots vai ir pēkšņa, tā var izraisīt plīsumu. Muskulis gūžas rajonā var plīst, ja tas ir pakļauts hroniskai spriedzei vai gūst triecienu. Nepareiza vingrinājumu tehnika var izraisīt muskuļu plīsumu. Fiziskās aktivitātes, kas saistītas ar atkārtotām vai atkārtotām gūžas locītavas kustībām, var palielināt plīsuma risku.
Kad uz gūžas dobuma atrastais labruma skrimslis plīst, traumu sauc par gūžas locītavas plīsumu. Šo gūžas traumas veidu var saistīt ar fizisku traumu, piemēram, transportlīdzekļa negadījumu. Nodarbošanās ar noteiktiem sporta veidiem var palielināt gūžas locītavas plīsuma iespējamību; tādēļ problēma bieži tiek novērota sportistiem, piemēram, golfa spēlētājiem un futbolistiem. Persona, kurai ir gūžas struktūras defekts vai osteoartrīts, var būt uzņēmīga pret plīsumiem. Šādos gadījumos gūžas locītava var tikt pakļauta ievērojamam nobrāzumam, kas var sabojāt skrimšļus.
Problēmas dēļ var rasties sāpes gūžas vai cirkšņa reģionā. Labrālas plīsuma gadījumā var būt jūtama aizķeršanās vai klikšķis gurnā. Gūžas plīsuma dēļ var tikt ietekmēta kustību amplitūda.
Lai gan ārstēties varētu pie ģimenes ārsta, dažkārt pacients tiek nosūtīts pie gūžas traumu vai sporta medicīnas speciālista. Lai diagnosticētu problēmu, ārsts parasti pārbauda kāju un nosaka sāpju vietas. Parasti pārbaudes laikā tiek novērtēts arī pacienta muskuļu spēks un kustību apjoms. Gūžas locītavas rentgenogrāfija vai MRI ir viens no testiem, kas bieži tiek ieteikti, lai palīdzētu diagnosticēt. Dažreiz ārsts var injicēt anestēzijas līdzekli gūžas locītavā, lai precīzi noteiktu traumas vietu.
Parasti pacientam ieteicams atpūsties gūžas locītavā, lai atvieglotu atveseļošanos. Sāpju un iekaisuma mazināšanai ārsti parasti izraksta nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus (NPL), kas ietver ibuprofēnu vai naproksēnu. Fizioterapija, lai stiprinātu gūžas un uzlabotu kustību apjomu, varētu būt daļa no ārstēšanas. Fizioterapeits var arī ieteikt pasākumus, lai novērstu turpmāku gūžas slodzi.
Dažreiz gūžas plīsums var būt akūts un simptomi var saglabāties vairāk nekā mēnesi. Šādos gadījumos var izmantot artroskopisku ķirurģiju. Šo ķirurģisko procedūru parasti veic ar sīkiem iegriezumiem ādā. To var izmantot, lai izņemtu skrimšļa fragmentu vai salabotu plīsumu.