Ielejas lilija ir dārzos iecienīts ziedošs augs sava izskata un maigās smaržas dēļ. Daudzgadīgs augs ar sakneņu sakņu sistēmu, tas pavasarī izdala dzinumus un var izaugt līdz 12 collām (30 cm) garš. Katram kātam ir divas lapas un zieda kāts ar baltiem, zvaniņiem līdzīgiem ziediem, kas pārtop sīkās sarkanās ogās. Ielejas lilijas dzimtene ir Āzijas, Eiropas un Ziemeļamerikas mērenās joslas apgabali, kur tā dabiski aug meža vidē.
Šo augu nav grūti audzēt, taču augsne jāsagatavo dažas nedēļas pirms laika. Izvēlieties vietu ar bagātīgu, mitru augsni un septembra sākumā samaisiet augsni līdz 15 collu (38 cm) dziļumam, pēc tam pēc divām vai trim nedēļām pievienojiet kūtsmēslus. Septembra beigās augu vainagi jāstāda 6 collu (apmēram 15 cm) attālumā viens no otra, diezgan dziļi un vēlams, lai tos mijas ar lapu pelējumu. Ja stādāt vairāk nekā vienu rindu, rindām jāatrodas vismaz 9 collu (23 cm) attālumā viena no otras. Arī ielejas liliju dobes ir jāpārstāda ik pēc trim vai četriem gadiem.
Par šo augu pastāv vairākas tradīcijas un leģendas. Viens stāsts stāsta, ka ziedi pirmo reizi izauga Svētā Leonarda cīņā ar pūķi; visur, kur viņa asinis izlēja uz zemes, izslējās maijpuķītes augs. Citi to dēvē par “Dievmātes asarām” un stāsta, ka ziedi vispirms uzziedējuši tur, kur Marijas asaras skāra zemi Krusta pakājē.
Ielejas lilija ir saistīta arī ar maiju — tās latīņu nosaukuma otrā daļa Convallaria majalis nozīmē “pieder maijam” un parasti tiek pārdota Maija dienā Francijā. Tas ir arī Somijas nacionālais zieds. Ziedu valodā šis augs simbolizē tīrību, pazemību un atgriešanos pie laimes. Tiek uzskatīts, ka tās augšana pavasarī liecina par lakstīgalas ik gadu atgriešanos mežā un pārošanās sezonu.
Šim augam tradicionāli ir vairāki medicīniski pielietojumi, lai gan tas ir arī indīgs, īpaši bērniem un mājdzīvniekiem. To lieto, lai ārstētu sirds un urīnceļu traucējumus, kā arī ādas kairinājumus.