Kas ir imunofiksācija?

Šajā testā tehniķis ņem paraugu un pakļauj to elektroforēzei, kurā strāva iet cauri gēla matricai ar paraugu. Pašreizējais stāvoklis liek paraugā esošajiem proteīniem sakārtoties pēc izmēra, grupējot līdzīgus ar līdzīgu. Tehniķis pievienos želejai antigēnus. Ja antigēni atrod antivielas, uz kurām reaģēt, tie izveido tumšu svītru. Svītra norāda uz pozitīvu testu, uzrādot paraugā esošās antivielas, kas rada bažas. Tehniķis ārstam pierakstīs rezultātus.

Imūnfiksācijas tests ir ļoti noderīgs, meklējot monoklonālos imūnglobulīnus. Tie rodas, ja daudzi vecāku šūnas kloni ražo identiskus imūnglobulīnus, kā tas ir novērojams pacientiem ar tādiem stāvokļiem kā mieloma. Pozitīvs rezultāts ne vienmēr nozīmē, ka pacientam ir vēzis vai cita slimība, kas saistīta ar monoklonālajiem imūnglobulīniem, taču tas noteikti var liecināt par nepieciešamību veikt papildu diagnostiskos testus, lai noteiktu cēloni.

Viena imunofiksācijas priekšrocība ir relatīvais ātrums, salīdzinot ar citiem pieejamajiem testiem. Tas var būt arī jutīgāks. Slimnīcā ar savām laboratorijas iekārtām var būt iespējams ļoti ātri mainīt rezultātus, ja vien laboratorijai nav lielas darba slodzes. Pacienti, kuriem ir bažas par to, cik ilgi viņiem jāgaida testa rezultāti, var jautāt saviem ārstiem, ko sagaidīt.

Tāpat kā citos laboratorijas testos, imunofiksācijas testa pozitīvie un negatīvie rezultāti ne vienmēr ir galīgi. Daudzi faktori var izraisīt nepatiesus rezultātus, un ārsts var vēlēties veikt citu pārbaudi. Var būt arī neskaidrs rezultāts, ja nav pietiekami daudz informācijas, lai izdarītu stingrus secinājumus par pacienta gadījumu. Ārsts var lūgt atkārtot testu un noskaidrot, vai ir iespējams iegūt labākus rezultātus, vai arī var ieteikt citu testu. Lai sāktu ārstēšanu, nepietiek tikai ar testa rezultātiem; ārstam jāņem vērā arī visi pacienta izmeklēšanas rezultāti.